1. jūlijā sarunu festivāla LAMPA ietvaros norisinājās diskusija “Kāpēc tādas kaislības ap seksuālo izglītību?”. Diskusijā piedalījās:

  • skolotājs Lauris Bokišs;
  • Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Ķīvīte;
  • Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas docente Ieva Stokenberga;
  • Rīgas Lutera draudzes mācītājs Kaspars Simanovičs;
  • Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) eksperte izglītības jautājumos Irina Avdejeva.

Sarunu vadīja domubiedru grupas “Cenzūrai Nē!” pārstāve Jana Simanovska.

Jana Simanovska (J.S.): Kāpēc seksuālā izglītība ir nepieciešama?

Kaspars Simanovičs (K.S.): Jebkura veida izglītība ir svarīga, sniedz zināšanas, kas noved pie informētiem lēmumiem. Seksuālā izglītība stāsta mums par to, kā mēs funkcionējam, darbojamies, tā nav pretrunā ar kristietību. Problēmas rodas ar definīciju – kas tad īsti ir seksuālā izglītība, kāds ir tās mērķis.

Ieva Stokenberga (I.S.): Man liekas, ka tas ir arī jautājums par to, kā kļūt laimīgākam? Svarīgs ir jautājums par mīlestības pilnām attiecībām, mēs tās veidojam kā seksuālas būtnes. Cilvēkam ir jāsaprot, kas notiek bioloģiski, ķermeniski, galvā (seksualitāte kā daudzdimensionāls jēdziens).

Irina Avdejeva (I.A.): Mums ir jāizprot, kas ir seksualitāte, jo tas ir pat ierakstīts izglītības standartā [nocitē, kas ir jāzina, pabeidzot 9. klasi]. Skolotājiem trūkst metodiska atbalsta (paši dzīvoja laikā, kad “seksa nebija”).

Anda Ķīvīte (A.Ķ.): Seksuāli reproduktīvā veselība kā viena no veselības komponentēm. Tajā skaitā tie ir orgāni, mūsu dzimumorgāni, ja skatās no bioloģijas viedokļa – kāpēc viena orgānu sistēma ir kaut kā “apdalīta”? Protams, ir nepieciešama vecumam atbilstoša izglītība, bet arī tas ir tāds sarežģīts jautājums. Kurā mirklī atbildēt uz jautājumiem, ko bērns uzdod. Man deviņgadnieks uzdevis jautājumu par to, kas ir aborts, kas ir zoofils, kas ir gejs, jo publiskajā telpā šādi termini, vārdi izskan un bērniem ir dabiska vēlme uzzināt, ko tie nozīmē. Domāju, ka nekad nav par agru runāt par jautājumiem, kas saistīti ar seksualitāti, svarīgāk – kā runāt.

Lauris Bokišs (L.B.): Kāpēc par to ir jārunā skolās? Tāpēc, ka skola ir būtiska bērna dzīves daļa. Tur pavada 12 gadus! Tur pavada daudz vairāk laika nekā citur, kopumā skatoties.

J.S.: Kas ir seksuālā izglītība?

I.S: Tā ir tēma, kas runā par mūsu attīstību. Seksuālajai izglītībai ir jāsniedz ideja par to, kas notiks, pirms kaut kas notiek, tā runā par dzimumu lomām, par drošu seksu, kas vidēji Latvijā ir ap 17 gadu vecumu, tā runā un skaidro par lēmumu pieņemšanu.

I.A.: Seksuālā izglītība ļauj saprast, kas notiek ar cilvēku un ko ar to visu darīt. Nevar to atraut no citām vērtībām, tā ir ļoti starpdisciplināra izglītība, kur ir jāievēro veselīgs līdzsvars starp to, ko un kā stāsta.

A.Ķ.: Var runāt par seksuālo izglītību no trīs tādiem būtiskiem aspektiem – tā ir saistīta ar mūsu fizisko, psiholoģisko un sociālo labklājību.

L.B.: Kā skolotājs varu teikt, ka tiešām vienā mirklī 5., 6. klasē tas hormonu līmenis paceļas no tādas homeopātiskas devas līdz antibiotikām un cilvēks nesaprot, kas notiek. Sākas arī visādi apvainojumi, gribu pat pieminēt uz seksualitāti balstītas vardarbības formas. Tāpēc par to skolās ir jārunā, lai tā nenotiktu.

K.S.: Ja Anda runā par fizisko, psiholoģisko, sociālo labklājību, tad es gribu pieminēt, ka Bībelē ir runa par mūsu miesu, dvēseli un garu, gribētos teikt, ka tas jau ir viens un tas pats. Seksualitāte ir enerģija, jauda. Kas šo enerģiju kontrolē? Kā mēs par to runājam skolās, ar bērniem, – tam ir liela nozīme.

J.S.: Vecāki nestrīdas par to, kā skolās māca matemātiku, piemēram, par integrāļiem, – vajag, nevajag, ar kādām metodēm. Kāpēc otrādi ir ar jautājumiem, kas saistīti ar seksualitāti?

K.S.: Kāds ir panikas iemesls? Par ko cepiens? Pirmkārt, tas “māca tagad nodarboties ar seksu, sāksies izlaidība” – šajā apgalvojumā jau ir loģikas kļūda. Es gribētu šeit runāt par to, ka pilnīgi ir izmainījies ģimenes kā institūta jēdziens. Ģimenes institūts ir kā sava veida sociāla tehnoloģija. Mēs nedzīvojam tā kā pirms 100 un 200 gadiem. Jā, tad ģimenē bija 8-10 bērni, jo to vajadzēja, lai nodrošinātu izdzīvošanu, lai ir, kas laukus apkopj, kas govis gana, kas strādā. Lielās ģimenes bija bioloģiskas izdzīvošanas nepieciešamība. Kur tagad tajā mazajā Purčika dzīvoklī lai liekas ar 10 bērniem? Mēs esam liecinieki procesu izmaiņām ģimenes institūtā. Mēs maināmies.

J.S.: Ko darīt ar šo paniku?

I.S.: Panika ir tad, kad ir bail. Cilvēkam ir pašam būtiski saprast sevī, kā viņš jūtas par šiem jautājumiem, tikt galā ar savu seksualitāti. Kāda ir mana kā vecāka, skolotāja pieredze, vai es esmu gatavs par to runāt? Jāpiemin, ka Latvijā, piemēram, seksuālā vardarbība ir ļoti aktuāls jautājums, tādā ziņā, ka daudzi no tās cieš, bet maz par to runā un risina.

A.Ķ.: Gribas atgādināt, ka jaunietis nav infantila būtne. Nav tā, ka izdzird vārdu “sekss” un skrien aiz stūra, velkot bikses nost. Jo vairāk mēs par to runāsim, jo izglītotāki būs mūsu jaunieši. Gribu pieminēt šeit, ka, piemēram, cietumos nav prezervatīvu. Kāpēc? Pastāv uzskats, ka, ja šie prezervatīvi tur būs, tad tas būs mudinājums ieslodzītajiem nodarboties ar seksu. Sekss tur tik un tā ir, bet šobrīd mēs varam runāt par to, ka cietumos arī izplatās dažādas STI, tajā skaitā HIV/AIDS. Ja būtu šie prezervatīvi, tad daļa no tiem, kuriem ir seksuālas attiecības, būtu pasargāti, nesaslimtu ar kādu no infekcijām.

K.S.: Man atkal gribas pieminēt, ka tā nav problēma tikai Latvijā, tā ir problēma arī Rietumu pasaulē, nevajag vainot Padomju Savienību šajā jautājuma. Arī Rietumu valstīs vecāki nejūtas ērti par šiem jautājumiem runāt. Trūkst izpratnes, trūkst brieduma. Tie ir dziļi intīmi, personiski jautājumi, un, diemžēl, vecāki nav spējīgi to darīt.

A.Ķ.: Kāpēc skolā par to jārunā? Tāpēc, ka mūsu jauniešiem, bērniem apkārt ir tik milzīgs informācijas apjoms, tur ir tik daudz mītu un nepatiesību. Skola – tā varētu būt tāds kā līdzsvara kauss tam informācijas “sviestam”, kas ir apkārt.

I.S.: Ja par to runās skolā, tad par to runās arī ģimenē. Tas noteikti veicina sarunas mājās, tas veicina cieņpilnas attiecības.

K.S.: Tāpēc jau vecāki protestē, jo paši par to nav gatavi runāt.

L.B.: Kur palika veselības mācība? Kā tāds pēdējais bastions stāv ‘“Papardes zieds“ un iet, un stāsta, un runā.

I.S.: Jā, ir atsevišķas tēmas, par kurām skolotāji izvairās runāt. Mēs arī varam runāt par skolotāja kā profesijas prestižu. Sabiedrībā tiek apšaubīta skolotāja kompetence. Par veselību jūtas kompetenti visi, visiem ir ko teikt. Neviens neiet pie matemātikas skolotāja, lai diskutētu par to, kādas lietas viņam mācīt. Man ir aicinājums neapšaubīt skolotāja kompetenci jautājumos par veselības jautājumiem.

K.S.: Bet ko darīt, ja, piemēram, skolotājs ir homofobs, kā lai viņš runā par iekļaujošu seksuālo izglītību?

J.S.: Kādi varētu būt risinājumi?

A.Ķ.: Kā jau vienmēr! Nesēdēt malā, iesaistīties, neļaut lietām vienkārši notikt. Sarunāties, neklusēt. Iesaistīties procesu realizācijā, to var darīt dažādos līmeņos.