Nesen runāju ar kādu sociālo darbinieci par gadījumu, kad sievietei ir atņemtas mātes tiesības uz astoņiem bērniem. Par spīti šim faktam, sieviete laiž pasaulē devīto mazuli, kurš, visticamāk, uzaugs bērnu namā. Līdzīgas situācijas Latvijā nav retums. Ir pienācis brīdis lauzt gadiem iesīkstējušo “tā sanāca” sistēmu, un valstij ir jāapmaksā kontracepcija sociālā riska ģimenēm.

Jāsaprot, ka sociālā riska ģimenes mēdz būt ļoti dažādas. Ir krīzes situācijas, kuru rezultātā visnotaļ normāla kopiena pēkšņi kļūst par sociālā riska ģimeni. Nelaimes gadījums, slimība, zaudēts darbs – iemeslu netrūkst. Taču nav mazums ģimeņu, kur vecāki ir postošu atkarību varā un tāpēc nav spējīgi parūpēties par savām atvasēm. Katra nākamā tiek uztverta kā traucēklis uzdzīvei.

Kontracepcija vai makaroni?

Ikvienas sievietes tiesības ir pašai plānot savu bērnu skaitu. Tās nepiepildās brīžos, kad viņai jāizvēlas, vai veikalā iegādāties makaronu paku jau esošiem četriem vai pieciem bērniem, vai doties uz aptieku pēc kāda no kontraceptīvajiem līdzekļiem. Loģiski, ka priekšroku viņa dos tam pirkumam, kas remdēs izsalkumu. Līdzīgi ar vīrieša domāšanu – ja jāizvēlas starp prezervatīviem vai cigaretēm, priekšroka tiks dota smēķiem. Diemžēl mūsu valstī populārākās izsargāšanās metodes ir pārtrauktais dzimumakts un kalendārā metode – ļoti nedroši veidi, kā izvairīties no negribētas grūtniecības. Ir skaidrs, ka situācijā, kad pie rokas nav cita līdzekļa, pāris ir spiests paļauties uz nejaušību. Tāpēc bērna ienākšana ģimenē ļoti bieži nav sievietes izvēle. Viņa labprāt būtu izvairījusies no grūtniecības, bet nepārzina citas kontracepcijas metodes vai tās nav bijušas pieejamas. Otrkārt, viņas pašapziņa nav bijusi tik augstā līmenī, lai spētu ietekmēt vīrieti, lai tas lietotu kontracepciju.

Tā sanāca….

Jebkurai ģimenei, lai kāds būtu tās ienākumu līmenis, katra nākamā bērna ienākšana rada zināmu sociālo spriedzi. Īpaši tad, ja saimē ir pulciņš bērnu. Ne vienmēr nākamā bērna ienākšana ģimenē ir sievietes izvēle un bērns ir plānots. Šādās situācijās ierasts teikt, ka “tā sanāca!” Veids, kā mēs varam palīdzēt sociālā riska ģimenēm ar jau prāviem bērnu pulciņiem, ir pēc iespējas vairāk ierobežot vai novērst nākamo bērnu ienākšanu ģimenē. Runa nav tikai par naudu un iztikšanu, jebkurai sievietei nepieciešams veltīt laiku sev, ne tikai rūpēties par atvasēm un dzīvesbiedru. Sievietei ir ārkārtīgi grūti domāt par pašrealizāciju, karjeras veidošanu un dzīves kvalitātes uzlabošanu, ja reizi pāris gados jau tā prāvajam bērnu pulciņam pienāk klāt “papildinājums”. Kontracepcija šādām ģimenēm būtu tāds pats sociālā atbalsta pasākums kā psihologa palīdzība vai ģimenes asistents.

Priekšvēlēšanu gaisotnē ir ierasts dzirdēt politiķu solījumus nodrošināt vēlētājiem visdažādākos bezmaksas labumus – vieni sola sabiedrisko transportu par brīvu, otri vilina vēlētājus ar brīvpusdienām skolās, bet citi dala pabalstus. Tomēr neviens līdz šim nav piedāvājis saprātīgu risinājumu šai ilgus gadus Latvijā sasāpējušai un sabiedrības ignorētajai problēmai – zemajai kontracepcijas pieejamībai.

Raksts “Valsts atbalstīta kontracepcija – sociālā riska sievietēm” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Papardes zieds”.