Vecāka loma ir būt gatavam runāt ar savu bērnu tad, kad ir pienācis laiks to darīt, iedrošinot diskusiju, ne tikai vienvirziena sarunu.

Kā sākt par to runāt? Kā padarīt šīs sarunas vieglākas?

  • Sāc to darīt agri – jau agrā bērnībā lielākā daļa bērnu apjauš atšķirības starp zēniem un meitenēm, jo viņiem piemīt dabīgā ziņkārība. Kad bērns ir mentāli un emocionāli gatavs informācijai, ir laiks sākt ar viņu runāt. Ja tas tiek darīts jau agrā vecumā, vēlāk būs daudz vieglāk sniegt detalizētāku informāciju.
  • Izmanto ikdienas situācijas! Iedomājies, kāda izskatās pasaule bērna acīm. Kas ir svarīgākās lietas tieši viņam? Parasti bērna pasaule ir vērsta uz viņu pašu,  tāpēc pietiks ar vienkāršu atbildi uz viņa jautājumiem. Vēlāk var sākt skaidrot detalizētāk.
  • Nav tāda “labākā” cilvēka, kam vajadzētu klausīties un runāt. Valda uzskats, ka tētim būtu jārunā ar dēliem un mātei ar meitām. Taču dzīve nav tik vienkārša. Ne katrā ģimenē ir abi vecāki. Turklāt, apkārt ir arī citi cilvēki, kuriem rūp tavs bērns – vecvecāki u.c.
  • Tas ir divvirzienu ceļš. Noteikti iedrošini diskusiju. Labs sākums ir: “Ko tu jau zini?” Tas tev parādīs, ko bērns jau zina un ko vajadzētu paskaidrot.
  • Parūpējies par to, lai sarunas brīdī tev būtu pieejami informatīvi materiāli vai citi palīglīdzekļi. Tos kopā ar bērnu varēsiet izpētīt pieejamo informāciju un to izrunāt.
  • Esi uzticams un atklāts. Lietu izdomāšana tikai radīs apjukumu bērnā, tāpēc izvairies runāt par stārķiem un kāpostiem. Skaidro visu ar faktiem. Ja gadījumā nezini atbildi, tad tā arī pasaki, vēlāk to noskaidro un pastāsti savam bērnam.
  • Klausies un novērtē to, ko saka bērns. Bieži vien pārsteigumu var radīt tas, ar cik nobriedušu attieksmi bērns runā par attiecībām. Pajautā viņam viņa viedokli – tas viņu iedrošinās.
  • Turpini teikt savam bērna, ka tu viņu mīli. Mīlestības un pieķeršanās izrādīšana kalpos par piemēru tam, ko bērni paši varētu vēlēties savās attiecībās nākotnē.
  • Turpini runāt. Ir viegli padoties jau pie pirmā grūtā jautājuma. Taču bērnam ir vajadzīgs tavs atbalsts, pat ja tā nešķiet, tāpēc jāturpina runāt.
  • Ja nesokas ar runāšanu, lūdz palīdzību savam ārstam vai sava bērna audzinātājai.