Kāpēc kaislības ap seksuālo izglītību Latvijā veļ tik augstu vilni? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, sarunu festivālā LAMPA norisinājās ekspertu diskusija. Par nevienu citu ar izglītību saistītu tēmu vecāki nav tik ļoti noraizējušies kā par seksuālo izglītību skolā – ko bērniem īsti māca, vai tas, ko māca, nav par agru vai par dziļu, vai citādi nepareizi. Eļļu ugunī pielej atsevišķi politiķi, kas audzē politiskos reitingus, veikli izmantojot sabiedrības nezināšanu, lai vairotu šaubas un aizspriedumus.
Pēdējā laikā arvien biežāk saņemu aicinājumus un lūgumus no skolotājiem palīdzēt risināt situācijas, kurās bērni nepiemērotā vecumā skatās pornogrāfiska rakstura sižetus (pornogrāfiju). Mums visiem bija iespēja uzzināt par trešklasnieku, kurš klasesbiedreni ilgstoši sauc par mauku. Mēs šausmināmies par to, ka Latvija ierindojusies godpilnajā pirmajā vietā jaunu HIV saslimšanas gadījumu skaita ziņā, bet sociālos darbiniekus dara raižpilnus sieviešu absolūtā nezināšana par ģimenes plānošanu. Arī ginekologi nesaprot, kā grūtniecība var sākties pēc principa – tā gadījās.. Jautājums, kas visās šajās situācijās ir vienojošs? Tā ir nezināšana. Nezināšana par savu seksualitāti, jo jautājumi, kas skar seksualitāti, seksuālo veselību, reproduktīvo veselību, arvien vairāk kļūst par tabu tēmu.
Iemesls – pašu bailes
Vecāki nestrīdas ar skolotājiem par to, kā skolās māca matemātiku, piemēram, par integrāļiem, – vajag vai nevajag iekļaut mācību programmā, ar kādām metodēm labāk pasniegt šo tēmu. Par seksuālo izglītošanu gan. Iemesls, kāpēc daļa vecāku ir tik ļoti satraukti par seksuālo izglītību skolās, visbiežāk, ir pašu bailes. Vecākam pašam ir būtiski saprast sevī, kā viņš tiek galā ar savu seksualitāti un cik brīvi var runāt par šo tēmu. Līdzīgi ir ar skolu pedagogiem. Jāpiemin, ka Latvijā, piemēram, seksuālā vardarbība ir ļoti aktuāls jautājums, jo daudzi no tās cieš, tomēr maz par šo problēmu runā, vēl mazāk – risina to.
Jāuzsver, ka jaunietis nav infantila būtne, – izdzirdot vārdus “sekss”, viņš tam neķeras klāt. Tāpēc, jo vairāk mēs par atbildīgu seksuālu attiecību veidošanu runāsim, jo izglītotāki būs mūsu jaunieši. Piemēram, cietumos nav pieejami prezervatīvi. Kāpēc? Pastāv uzskats: ja prezervatīvi tur būs, tad tas būs mudinājums ieslodzītajiem nodarboties ar seksu. Taču sekss tur tik un tā ir, šobrīd mēs varam runāt par to, ka cietumos arī izplatās dažādas STI, tajā skaitā HIV/AIDS. Ja būtu pieejami prezervatīvi, tad daļa no tiem, kuriem ir seksuālas attiecības, būtu pasargāti, nesaslimtu ar kādu no infekcijām.
Kāpēc seksuālā izglītība ir svarīga?
Pirmkārt, tā sniedz zināšanas, kas noved pie informētiem lēmumiem. Seksuālā izglītība stāsta mums par to, kā mēs funkcionējam, darbojamies, – kas notiek bioloģiski, ķermeniski un psiholoģiski. Ir jāsaprot, ka pēc būtības seksuālā izglītība sniedz atbildi uz jautājumu, kā kļūt laimīgākam ikvienam no mums, veidojot mīlestības pilnas attiecības. Seksuālajai izglītībai ir jāsniedz ideja par to, kas notiks, pirms kaut kas notiek, tā runā par dzimumu lomām, par drošu seksu, kas vidēji Latvijā ir ap 17 gadu vecumu, tā runā un skaidro lēmumu pieņemšanu. Seksuālā izglītība ļauj saprast, kas notiek ar cilvēku un ko ar to visu darīt. To nevar atraut no citām vērtībām, tā ir ļoti starpdisciplināra izglītība, kur jāievēro veselīgs līdzsvars starp to, ko un kā stāsta.
Kāpēc par seksualitāti ir jārunā skolās?
Tāpēc, ka skola ir būtiska bērna dzīves daļa, kur diendienā tiek pavadīti daudzi gadi. Otrkārt, bērniem un jauniešiem ir pieejams milzīgs informācijas apjoms par šo tēmu. Derīgās informācijas ir maz – daudz vairāk ir mītu un nepatiesību. Skola ir līdzsvara kauss tai patiesībai neatbilstošas informācijas pārbagātībai, kas vērojama apkārt. Ja par to runās skolā, tad par to runās arī ģimenē. Tas noteikti veicina sarunas mājās, tas veicina cieņpilnas attiecības.
Seksuālā izglītība nav problēma tikai Latvijā, tā ir problēma arī Rietumu pasaulē – arī šajās valstīs vecāki nejūtas ērti, runājot par šiem jautājumiem. Trūkst izpratnes, trūkst brieduma. Tie ir dziļi intīmi, personiski jautājumi, un diemžēl vecāki nav spējīgi to darīt. Tāpēc tas ir jādara skolās.
Jā, ir atsevišķas tēmas, par kuram skolotāji izvairās runāt. Mēs arī varam runāt par skolotāja kā profesijas prestižu. Sabiedrībā tiek apšaubīta skolotāja kompetence. Veselības jomā jūtas kompetenti visi, visiem ir ko teikt. Neviens neiet pie matemātikas skolotāja, lai diskutētu par to, kādas lietas viņam mācīt. Tāpēc aicinu neapšaubīt skolotāja kompetenci un ļaut viņam darīt savu darbu.