Tad, kad mūsu sociālie tīkli pildīsies ar memēm un darba kolektīva vīrieši kolektīvi “sveiks” “Sieviešu dienā” ar (labākajā gadījumā) ko gardu vai (sliktākajā gadījumā) papildus jociņiem par dzimtes atšķirībām, iesaku atcerēties, kas tā īsti par dienu un kā tā nokļuva līdz savai šībrīža pozīcijai, kad, it kā atzīmējot vienu un to pašu, dažās valstīs tiek izpirktas konditorejas un puķu veikali, bet citās sabiedriskais transports brīdina par iespējām izmaiņām grafikā sieviešu ģenerālstreika dēļ.
Kas tie īsti par svētkiem?
Īsi un kodolīgi: Starptautiskā Sieviešu (Strādnieču) diena, kas mūsu platuma grādos ir kļuvusi par komunistiskā mantojuma Valentīndienu, radās pirmā viļņa feminisma klēpī 1908. gadā ASV un vēlāk arī citās valstīs sociālistisko partiju sievietēm cīnoties par balsstiesībām un labākiem darba apstākļiem sievietēm-strādniecēm. Vienu no šīm demonstrācijām ir pieņemts uzskatīt par Februāra revolūcijas sākumu Krievijā, no turienes, kopā ar agrīnās revolūcijas dzimtes vienlīdzības solījumiem, nāk komunistiskā režīma sevišķā mīlestība pret šo dienu. Līdz 1975. gadam, kad to savā kalendārā iekļāva ANO, Sieviešu diena tika atzīmēta tikai komunistu režīmos un sociālistu organizācijās.
Pirmā viļņa feministe, rakstniece Šarlote Pērkins Gilmane sufražistu pūlī.
Fakti
Vēsturisko notikumu secība, par kuru visi avoti ir vienisprātis, ir sekojoša:
- 1908. gada 3. martā Čikāgas Sieviešu sociālistu federācija ierosina dibināt Sievietes (jā, vienskaitlī, tikai pēc Otrā Pasaules kara tā kļuva par “sieviešu” dienu!) dienu, lai mobilizētu atbalstu sieviešu balsstiesībām.
- Atcerēsimies, ka tajā brīdi balsstiesības, pārsvarā daļējas – piemēram, tikai neprecētam sievietēm, tikai lokālajās vēlēšanās, ar mantas cenzu – sievietēm bija ļoti nedaudzās vietas. To skaitā, 1905. gada revolūcijas laikā un uz ļoti īsu brīdi, arī tajās Krievijas impērijas guberņās, kas šobrīd veido Latvijas teritoriju. Kaut arī vairāki rietumu ASV štati bija atzinuši sieviešu balsstiesības vēl XIX gs., tikai ar Deviņpadsmito ASV Konstitūcijas labojumu, procesā, kas bija ildzis vairāk kā 40 gadus, 1920. gadā tika garantētas universālas balsstiesības.
- 1909. gada 28. februārī Ziemeļamerikas Sociālistu partija organizē demonstrāciju Ņujorkā, pieprasot balsstiesības un saucot notikumu par Nacionālo Sievietes dienu. Tobrīd svarīgs bija nevis konkrēts datums, bet gan organizēt pasākumu svētdienā, lai arī strādājošās sievietes varētu piedalīties.
Rakstniece Šarlote Pērkinsa Gilmane savā runā saka: “Tiesa, ka sievietes pienākumi centrējas ap mājām un būšanu mātei… [bet] ar mājām mums ir jāsaprot visa valsts, nevis tikai trīs vai četras istabas, pilsēta vai štats”.
- No 1909. gada novembra līdz 1910. gada martam notiek ilgstošs streiks Ņujorkas šuvēju – pārsvarā jaunu ebreju sieviešu – vidū jeb “20’000 sacelšanās”, protestējot pret zemajām algām, garajām darba stundām un nedrošajiem darba apstākļiem. Līdz šim brīdim tas ir lielākais amerikāņu strādnieču streiks jebkad.
- 1910. gada 26. un 27. augustā Kopenhāgenā notiek otrā Starptautiskā Sieviešu konference, kurā ir pārstāvētas arodbiedrības, sociālistu partijas un strādājošo sieviešu klubi, klātesot pirmajām trim parlamenta deputātēm-sievietēm no Somijas (ievēlētas 1907. gadā). Tek apstiprinātas Starptautiskās Sievietes dienas atzīmēšana 1911. gadā, nenosakot konkrētu datumu. Šis ir rets brīdis, kad “buržuāziskās” sufrāžistes un darbaļaužu revolūciju gaidošās sociālistes vienojas par vienu mērķi, jo to starpā bija dominējis konflikts pretnostatot reformu (sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību esošajā iekārtā) un revolūciju (pēc kuras, tiek pieņemts, dzimtes vienlīdzības jautājumi nebūs aktuāli).
- 1911. gada 19. martā (sakrītot ar Parīzes Komūnas četrdesmito gadadienu!) tiek svinēta pirmā Starptautiskā Sievietes diena, dažādās valstīs – Austrijā, Dānijā, Vācijā, Šveicē – pulcējot kopumā pāri par miljonu demonstranšu, pieprasot tiesības strādāt, balsot un ieņemt amatus.
- 1911. gada 25. martā ugunsgrēkā Ņujorkas Triangle Shirtwaist tekstilfabrikā iet bojā vairāk kā 140 darbinieku, pārsvarā nesen imigrējušas jaunas ebreju un itāliešu izcelsmes sievietes, daudzas no tām izdarot pašnāvības lecot ārā pa fabrikas logiem, lai nesadegtu dzīvas. Bojāgājušo skaits ir ciešu saistīts ar darba drošības pasākumu neesamību un tobrīd izplatītu praksi strādnieces ieslēgt, lai tās nevarētu ņemt pārtraukumus vai iznest zagtas mantas. Šis notikums ilustrēja ārkārtīgi nedrošos apstākļus, kādos strādāja daudzas jaunas sievietes, un tā izmeklēšana kļuva par pamatu darba drošības likumiem Ņujorkas štatā.
- 1913. gada pēdējā februāra sestdienā (pēc vecā kalendāra) Krievijā pirmo reizi ir Starptautiskajai Sievietes dienai veltīti pasākumi.
- Pirmā Pasaules kara laikā Starptautiskās Sievietes dienas atzīmēšana turpinājās ar uzsvaru uz solidaritāti starp sievietēm abās frontes pusēs un miera pieprasīšanu.
- 1917. gada 8. martā (23. Februārī pēc vecā kalendāra) Sanktpēterburgā krievu feministe un rakstniece Aleksandra Kolontaja ir milzu demonstrācijas priekšgalā pieprasot maizi un mieru. Šī demonstrācija neplānoti noved pie cara Nikolaja II atteikšanās no troņa un Februāra revolūcijas, jo sieviešu tekstilstrādnieču streiks pārvēršas masu streikā. Krievijas Republikas Pagaidu valdība ir pirmā lielvara, kas sniedz balsstiesības sievietēm.
- 1921. gadā Trešās Internacionāles Sieviešu Komunistu konference pasludina 8. martu par Sievietes dienu. Ļeņins, atceroties 1917. gadu, to pasludina par PSRS svētku dienu, kaut arī tā nekļūst par brīvdienu līdz pat 1965. gadam. Viņa piemēram vēlāk seko citas PSRS “draudzīgās” valstis, to skaitā Spānijas Otrā republika un Komunistiskā Ķīna.
Un kā mēs nokļuvām līdz tulpītēm?
Sociālistiskā revolūcija solīja sieviešu atbrīvošanu no sabiedrības un bioloģijas uzliktajām važām ar radikālu sociālo politiku: līdztiesību likuma priekšā, tiesības šķirt laulību, seksuālo brīvību, universālu veselības aprūpi, kas iekļauj abortu, universālu izglītību, un galu galā laimīgu utopiju, kur arī mājas darbi un bērnu audzināšana ir kolektivizēta.
1932. gadā vismaz plakātos PSRS vēl atcerējās Revolūcijas solījumus un aicināja sievietes atbrīvoties no virtuves verdzības.
Staļina nākšana pie varas izmainīja šo kursu, cita starpā, dzimstības vairošanas virzienā, nozīmējot sievietes kā atbildīgās par nācijas “kvalitāti” un labklājību. Jau 1930-tajos 8. marts Padomju Savienībā kļuva par dienu mātišķuma cildināšanai; sieviete kļuva par māti-varoni, saņemot pabalstu un ordeni, pēc desmitā (!) bērna. Atbildība par mājas darbiem un bērnu audzināšanu ārpus bērnudārzu un skolu darba laika tika noguldīta atpakaļ uz sieviešu pleciem, sagaidot tos pašus rezultātus, ko no “buržuāziskajām” mājsaimniecēm, bet pēc astoņu stundu maiņas fabrikā un ar tādiem pamatpreču iztrūkumiem, ka zaptes vārīšana un kartupeļu stādīšana jebkurā pieejamā zemes pleķītī bija izdzīvošanas taktika un nevis jauks hobijs. To, ka apbrīnojamā kārtā sievietes padomju telpā tika galā ar šo uzdevumu – un vēl “saglabājot šarmu”, lai kaut kā izdzīvotu greizajā laulību tirgū, kur kara, vieglprātības un alkoholisma dēļ sieviešu bija daudz vairāk nekā vīriešu – tad arī svinēja tās pusvītušās tulpītes un “šajā dienā mēs lutinām sievietes un varbūt pat viņu vietā nomazgājam traukus”.
1965. gadā oficiālais iemesls Sieviešu dienas padarīšanai par brīvdienu bija “pieminēt Padomju sieviešu izcilos nopelnus komunisma celtniecība, tēvijas aizsardzībā Lielajā Tēvijas karā, viņu varonību frontē un aizmugurē, un sieviešu milzu ieguldījumu tautu draudzību stiprināšanā un cīņā par mieru”. Ne vārda par dzimtes vienlīdzību, pieņemot, ka ar to taču darbaļaužu diktatūrā viss ir kārtībā.
Arī mūsdienu Krievijā 8. marts kalpo kā Mātes dienas un jau pieminētās Valentīndienas krustojums, joprojām esot tā viena diena gadā, kad “sievietes ir centrā”. Jo pārējās dienās viņas ir pārāk aizņemtas turpinot “dubultās slodzes” tradīciju. Un Latvijas iedzīvotāji šajā ziņā nav tālu no tā.
Protams, katra organizē savu dzīvi kā grib un var, un, ja ir vēlme, priecājoties par tulpītēm visa gada garumā, taču pirmo Starptautiskās Sieviešu dienu prasību saraksts arī 100 gadus vēlāk vēl nav līdz galam izpildīts. Svinēsim tad, kad Saeimas deputātu-sieviešu skaits pietuvosies 50 (pagājušogad nācās svinēt rekordaugsto 31!), kad bērna kopšanas atvaļinājumu sadalījums pietuvosies 50/50, un kad laika lietojuma dienasgrāmatu aptaujās atklāsies, ka ikdienas mājas darbos pavadītais laiks arī būs līdzvērtīgs.
Autore: Luīze Ratniece (luize.ratniece@upf.edu) ir socioloģe, Universitat Pompeu Fabra doktorantūras studente. Specializējas dzimtes jautājumos darba tirgū un ģimenē, gatavojas aizstāvēt promocijas darbu sociālajā demogrāfijā par sieviešu darba tirgus trajektorijām ASV un Dānijā XX gs. pēdējā trešdaļā un to saistību ar ģimenes dzīves trajektorijām.
Foto: Unsplash.com