Kamēr daudzas Eiropas valstis, tostarp arī Igaunija, noteiktām sociālām grupām apmaksā kontracepciju, pie mums šis jautājums iesprūdis darba grupās un ierēdņu sanāksmēs.
Sekas ir negribēti vai neplānoti bērni, par kuriem visbiežāk māte un tēvs nespēj parūpēties. Ginekologi noplāta rokas – ģimenes plānošanai cilvēkiem pietrūkst gan zināšanu, gan naudas.
“Atnāk uz sociālo dienestu 19 gadus veca mamma, kurai tikko piedzimis septītais bērniņš, skatās manī tukšām acīm, fiziski un garīgi izsmelta, un cer uz palīdzību,” stāsta sociālā darbiniece Dace Augustiņa.
Pirmais bērns meitenei nācis pasaulē 12 gadu vecumā, pāris gadu viņa dzemdējusi divas reizes. Astotā atvase nesekoja, jo sociālais dienests palīdzēja ar kontracepcijas implantu – efektīvu ilgas iedarbības līdzekli, kas ne visām pa kabatai, jo maksā ap 200 eiro.
“Esmu vai sausu muti izrunājusi, ka ir vajadzīga kontracepcijas kompensēšana – un ne tikai nepilngadīgajām, bet arī sievietēm ar garīga rakstura traucējumiem, sociālā riska klientēm, atkarīgajām personām un, vēlams, arī maznodrošinātām personām,” bez liekas domāšanas savu sarakstu, kam valstij jāpalīdz ar kontracepcijas līdzekļiem, nosauc D. Augustiņa, jo astoņu gadu darbā Rīgas pašvaldībā ar šo problēmu nācies saskarties vai ik dienas.
Labā ziņa ir tāda, ka pirms pāris gadiem ar Ministru kabineta rīkojumu tika apstiprināts mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2018.–2020. gadam, kurā pirmo reizi Latvijas veselības aprūpes vēsturē paredzēts kompensēt ģimenes plānošanas metodes sievietēm, kas atrodas sociālās atstumtības riska grupās.
Sliktā vēsts – apņemšanās pagaidām iestrēgusi ne tikai uz papīra, bet arī divās sanāksmēs ar valsts un pašvaldību iestāžu, profesionālo asociāciju un biedrības “Papardes zieds” pārstāvju piedalīšanos, jo dalībnieki nespēja vienoties par konkrētām sociālajām grupām, kurām būtu jāpiešķir valsts apmaksāta kontracepcija. Trešā sapulce nenotika, jo uznāca kovids.
Tuprini lasīt rakstu ziņu portālā LA.lv.