Biedrība “Papardes zieds”, iespējams, daudziem saistās ar nodarbībām skolās par pubertāti, taču šī biedrība domā un runā arī par citām un vienlīdz aktuālām tēmām, kas skar seksuālo un reproduktīvo veselību. Šis temats tik plaši pazīstams tipiskajās skolās, taču kur paliek bērni un jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā IAT)? Par viņiem tiek runāts mazāk. Vai vispār ir tādi “viņi” un “mēs”? Projekta ietvaros uz sarunām tika aicināti trīs biedrības “Papardes zieds” speciālisti – Gatis Pavārs, Laura Ieva Feldmane un Kitija Kere –, kas vada nodarbības bērniem un jauniešiem ar IAT, lai dalītos savā pieredzē un sabiedrībai atklātu vairāk par to, kas ir IAT, kā mums palīdzēt veidot iekļaujošāku sabiedrību un kas komunikācijā atvērtākai sabiedrībai ir galvenais.
Piedāvājam sarunu cikla “Empātija” noslēdzošo sarunu.
Viņi un mēs? Ieteikumi sabiedrībai.
Laura: Tas ir ļoti sarežģīti, jo, piemēram, integrējošā izglītībā, jā un nē. Jā, mēs visi esam vienādi, vienlīdzīgi. Bet tomēr ir situācijas, kad jāsaka “viņi un mēs”, jo mēs varam viņiem mazliet palīdzēt, taču atkal ir situācijas, kurās nebūtu jādala. Arī ģimenē mēs esam runājuši, un tomēr kaut kur tas īpašais ir jāiedod, bet tajā pašā laikā ir jāsaprot, ka arī viņi iedod. Manu māsu neuztrauc tik daudz lietas – viņa piegāja pie kases, bija aizmirsusi maku un pārdevējai vienkārši saka: “Piedodiet!” un aizgāja salikt paņemtās mantas plauktos. Ja mums tā notiktu, mēs kaunētos, nekad neietu uz to veikalu, bet viņa jau nākamajā dienā bija atpakaļ pie tās pašas pārdevējas un saka: “Sveiki, man ir maks!” Nu, jā, ir jānošķir, bet jāklausās arī viņos!
Projekts ir ļoti nepieciešams. Svarīgi ir konkrēti aprakstīt ko un kā, jo attīstības traucējumi ir ļoti dažādi, un nevar iet ar vienu universālo programmu pie visiem. Jo detalizētāk var kaut ko piedāvāt, jo labāk ir. Ideāli būtu, ja šo projektu varētu sadalīt vēl mazos projektos, kur katrai mērķgrupai tiek piedāvāts tieši vajadzīgais.
Kopumā sabiedrībai iesaku atcerēties, ka nekas nav pašsaprotams un nevajag baidīties, ja ir iespēja aizrādīt sabiedriskajā transportā par kādu lietu, visticamāk šim cilvēkam būs liels paldies sakāms, ka pamācījāt. Protams, var būt arī kāds agresīvāks, bet, ja godīgi, arī tipiski cilvēki ir agresīvi. To visu savelkot – no kā mēs baidāmies?
Kitija: Klīniskajā psiholoģijā studiju laikos pagrieza citu virzienu uz to, ka cilvēki, kuriem ir IAT, viņi būs savā pasaulē. Nevajag no viņa baidīties, viņš jums neko nedarīs pāri. Viņam ir savas lietas, savas problēmas, bet cilvēks, no kura vajadzētu baidīties, ir cilvēks alkohola vai narkotisko vielu reibumā, jo viņam notiek jau pavisam citādāk smadzeņu darbība šādu vielu ietekmē. Un ko viņš tieši no jums grib, nu, tas ir cits jautājums. Jā, un tā ir tā lieta – alkohols mūsu sabiedrībā ir pilnīgi normāla lieta, katrai dzīves situācijai var piekabināt dažādus dzērienus, bet no dzērušiem cilvēkiem nebaidāmies.
Savukārt, tad ir cilvēks, kuram varbūt vienkārši nav paveicies, jo dzīves laikā arī var iegūt IAT, bet no viņa mēs izvairāmies un baidāmies. Mums tāda interesanta pieeja. Svarīgi ir neizolēt vienam otru. Svarīgi būtu apmeklēt viņu veidotus pasākumus, vai arī nereti dienas centros viņi veido sveces, māla veidojumus, un šīs preces tiek arī pārdotas. Un kāpēc mums neatbalstīt, interesēties, jo viņi ļoti aktīvi darbojas. Viņi var daudz! Jā, es piekrītu – tā ir empātija. Izpratne, spēja palīdzēt un būšana klātesošam. Ne tikai krīzes situācijās, bet arī mūsējiem un tepat.
Gatis: Empātija pirmajā vietā. Tā nepieciešama ļoti liela devā, jo ikdienā, ja mēs kaut ko nesaprotam, mēs ļoti bieži dusmojamies. Tad reizēm arī kā asistentam, palīdzot kādam iepirkties, esmu saskāries ar to, ka citi cilvēki vienkārši dusmojas uz to cilvēku, kurš mēģina iemācīties prasmes sev dzīvei – saskaitīt naudiņu, piemēram, viņam prasa mazliet vairāk laiku. Attiecīgi, kamēr viņš savu naudu sarēķina, pārējie cilvēki rindā sāk burkšķēt.
Jā, empātija numur viens. Un tad jau tālāk pacietība, sapratne. Numur četri vēl nepateikšu, bet numur pieci noteikti ir tolerance. Tā ir kā noslēdzošā, jo mēs reizēm kaut ko pārāk daudz tolerējam. Ja cilvēkam ir kāda problēma, viņu nevajag attaisnot un stumt ārā no sabiedrības. Arī, ja mēs izvēlamies atrast skaidrojumu, kāpēc viņš nav vainīgs pie kādas situācijas, mēs beigās nonākam līdz tam, ka var rasties kāda jauna problēmsituācija, jo vienmēr tiek rasts attaisnojums. Bet, protams, ir lietas, kas vienkārši ir jātolerē. Tas viss ir tāds plāns ledus. Jā, nonākam līdz tam, ka empātija, empātija, empātija un vēlreiz – empātija.