Nesen mazgājot traukus pēc jestras dzimšanas dienas ballītes, ar draudzeni aizrunājāmies par mūsu bērniem – pusaudžiem. Draudzene, pusaugu meitas mamma, vēlējās saprast, cik daudz zināšanu par pubertāti un pārmaiņām savā ķermenī viņas meita un citi bērni saņem skolā?
Stāstīju, ka, neraugoties uz skolotājas godprātību un centieniem izskaidrot pārmaiņas augošajā ķermenī, ir svarīgi, lai meitas izglītošanā iesaistītos mamma. “Bet kā?” vaicāja draudzene. Viņas mamma par pubertāti nav runājusi – šī tēma tolaik bijusi sava veida tabu. Līdzīga situācija bija daudzās manas paaudzes cilvēku ģimenēs.
Kā uzsākt sarunu?
Patiešām – kā rīkoties tiem vecākiem, kuri saprot un jūt vajadzību sarunāties ar saviem bērniem par seksualitāti, bet izjūt iekšēju trauksmi, bailes vai nezina, kā uzsākt un ritināt sarunas pavedienu?
Es ieteicu draudzenei atrast laiku, lai atcerētos savas izjūtas pusaudzes vecumā, mēģinātu izprast savus aizspriedumus un to, kāpēc tie radušies. Tāpat svarīgi ir mēģināt iepazīt savas emocijas, kas rodas, runājot par seksualitāti, – vai tas ir apjukums, raizes vai dusmas? Ir svarīgi neļaut emocijām valdīt pār prātu! Ja tas notiks mammas sarunas laikā ar meitu, tā, iespējams, var būt arī pēdējā atklātā saruna, jo, būdami emociju varā, mēs rīkojamies impulsīvi un nekontrolējam sevi. Tikpat svarīgi ir mēģināt “noķert” piemērotus brīžus sarunai – dzirdēt, kad meita dalās stāstā par savas draudzenes dēkām, un dalīties ar savu attiecību stāstiem, tādējādi panākot savstarpējo uzticēšanos, kas ir svarīga šādās sarunās. Runājot par seksualitāti, ir būtiski nošķirt emocionālos, attiecību jautājumus no “bīstamajiem” vai nepatīkamajiem jautājumiem, piemēram, slimības vai nevēlama grūtniecība.
Cik sarežģītu būt labai mammai?
Pēc šiem padomiem draudzene apmulsusi pārstāja mazgāt traukus un aizdomājoties teica, cik sarežģīti ir būt labai mammai, cik daudz jauna jāapgūst. Nenoliedzami, būt par mammu vai tēti laikā, kurš ir aizsteidzies priekšā mūsu pašu piedzīvotajam, ir visai sarežģīti. Nereti mūsu bērni par tēmām, kas viņus patiešām interesē, ir zinošāki par mums. Ar to ir jāsamierinās, taču mūsu pienākums ir palīdzēt bērniem neapjukt informācijas jūklī un piedāvāt savas zināšanas un pieredzi.
Mums, vecākiem, arī pašiem ir jāmācās. Pirmkārt, ir jāspēj atzīt savas kļūdas, ja saruna ar mūsu atvasi nevedas, un jāmēģina vēlreiz. Lūk, daži padomi, lai saruna būtu efektīva:
- jāklausās nekritizējot;
- jānovērtē pieredze un emocijas;
- sarunā jāpauž patiesība, jādalās savā pieredzē un jāpauž emocijas;
- jāpanāk atgriezeniskā saite;
- jāizvēlas vispiemērotākās atbildes un vārdi – ir jālieto vārdi, termini, kurus bērns saprot.
Tiem vecākiem, kas vēlas mācīties, varu ieteikt ieskatīties itāļu kolēģu izstrādātajos mācību materiālos ASK, kas nupat ir iztulkoti latviski.
Īsa filmiņa vēlreiz atgādinās, kādēļ ir svarīgi sarunāties ar savu bērnu:
Steidzīgiem vecākiem noderēs īsais metodiskais materiāls, kas pieejams šeit:
Garākais materiāls ir domāts tiem vecākiem, kuri vēlas ne tikai sarunāties ar savu bērnu par seksualitāti, bet arī saprast savas bērnības pieredzi ir pieejams šeit