Katram no mums ir gadījies izpaust emocijas caur fiziskām darbībām, piemēram, sportojot, bļujot spilvenā vai, pat sitot sienu. Un pārdzīvot savas emocijas ir pareizi, jo tas palīdz ātrāk no tām atbrīvoties, tāču ir cilvēki, kas, saskaroties ar spēcīgām emocijām, nodara sev kaitējumu. Īpaši izplatīts šis uzvedības modelis ir pusaudžu starpā, jo personības veidošanas laikā viņiem, iespējams, ir nestabila psihe.
Kas tiek uzskatīs par paškaitējumu?
Paškaitējums – tā ir uzvedība, kad persona nodara sev pāri bez nodoma izdarīt pašnāvību. Cilvēks apzināti griež vai skrāpē ādu, apdedzina, sit vai kož sevi. Jāpiebilst, ka paškaitējums ir ne tikai fizisko sāpju izraisīšana, bet arī alkohola, narkotiku un zāļu ļaunprātīga izmantošana. Tātad, paškaitības kritēriji ir:
- Darbība tiek veikta tīši, ar nolūku nodarīt sev sāpes vai gūt fiziskus ievainojumus;
- Paškaitējums nav pašnāvības mēģinājums, bet dažreiz tas var novest pie nāves.
Kāpēc pusaudži nodara sev kaitējumu?
Galvenie iemesli šādai uzvedībai ir nespēja tikt galā ar pārdzīvojumiem, agresiju vai stresu, grūtības izrādīt emocijas vai rast risinājumu problēmai. Paškaitējums arī nereti ir saistīts ar demonstratīvu uzvedību, tas ir uzmanības piesaistīšanas veids. Ja cilvēks ir gatavs sev nodarīt pāri, tas norāda uz to, ka viņš ir kritiskā stāvoklī un viņam ir nepieciešama palīdzība.
Dažreiz paškaitējums kļūst par atkarību, kāpēc tā notiek?
Paškaitējums ir daļēji fizisks, “patieso” iekšējo ciešanu atspoguļojums. Kad jūtamies slikti, skumji, vientuļi – ārēji tas var nebūt pamanāms. Un griezums vai apdegums ir veids, kā “oficiāli apstiprināt” dvēseles sāpes.
Sabiedrībā valda attieksme, ka “īstās” ciešanas ir tikai tās, kuras faktiski var apstiprināt. Kājas lūzums ir ārējs, acīmredzams ievainojums. Savukārt nelaimīgas mīlestības sāpes ir iekšēja brūce, kuru mēs nevaram fiziski parādīt. Tāpēc garīgās sāpes bieži tiek devalvētas, jo nekas nevar pierādīt to realitāti.
Pusaudžiem paškaitējums kļūst par morālo sāpju “apliecinājumu”. Tajā slēpjas tā psiholoģiskā pievilcība. Tas it kā ļauj pateikt: “Redzi, es tiešām jūtos slikti.” Kad esam fiziski ievainoti, mūsu organisms ražo endorfīnus, “laimes” hormonus, lai samazinātu jutību. Viņu blakusparādība ir sajūta, ka pēc sāpēm kļūst emocionāli labāk un vieglāk. Tāpēc daži pusaudži, kas atrodas ilgstošu ciešanu varā, kļūst atkarīgi no šīs īslaicīgās atvieglojuma sajūtas. Paškaitējums kļūst par atkarību cilvēkam, kas atrodas hroniski nomāktā stāvoklī.
Ja vecāki pamana, ka bērns nodarbojas ar paškaitējumu, kā viņiem pareizi jāreaģē?
Pastāv uzskats, ka paškaitējums ir veids, kā manipulēt ar citiem, lai iegūtu vēlamo, tāpēc nevajag to uztvert nopietni un uztraukties. Vecāki sāk domāt šādi: “Nedrīkst pastiprināt nevēlamu uzvedību” un “ja nereaģēšu uz šādu uzvedību, tad pusaudzis sapratīs, ka tā ir bezjēdzīga, un apstāsies.” Pati doma ir pareiza. Tomēr problēma ir tāda, ka pusaudžu paškaitējuma ignorēšana nav reakcijas trūkums. Šī ir ļoti noteikta reakcija. Pusaudzis, nodarot paškaitējumu, pārbauda, kā citi uz to reaģēs, vai redzēs, ka viņam ir slikti un viņam ir vajadzīga palīdzība. Un, ja pieaugušie uz to nekādā veidā nereaģē, tas var vēl vairāk pasliktināt depresīvo stāvokli.
Vispārīgi ieteikumi vecākiem šādā situācijā ir:
- Atzīt pusaudža pārdzīvojumus un uztvert situāciju nopietni. Lai cik smieklīga vai naiva tā nešķistu, pusaudzim tā ir sāpīga realitāte. Ja tā tiek ignorēta, tas var tikai pasliktināt situāciju.
- Izrādīt līdzjūtību un uzmanību, būt gataviem atbalstīt un palīdzēt neatkarīgi no apstākļiem. Vecāku uzdevums ir dot pusaudzim pārliecību, ka viņš nav viens, ka viņu mīl un par viņu rūpējas.
- Neuzspiest to palīdzību, ko pieaugušie uzskata par pareizu. Labāk pajautāt bērnam pašam, kā viņam var palīdzēt. Piedāvāt iespējas, pieņemt atteikumu un skaidri norādīt, ka viņam ir tiesības jebkurā laikā mainīt savas domas.
- Nevainot pusaudzi savos pārdzīvojumos. Vecākiem ir tiesības izjust jebkādas jūtas, saskaroties ar paškaitēšanu. Tās var būt bailes, vainas apziņa, izmisums, dusmas. Tas ir normāli, un pieaugušie var atklāti runāt par savām jūtām. Bet svarīgi ir tas, kādā tonī tas tiek darīts.
- Jāpievērš uzmanība arī brūcēm. Tās ir nepieciešams pareizi apstrādāt un ārstēt, nepieciešamības gadījumā ir jāvēršas pie medicīnas darbinieka.
Papardes zieds piedāvā izglītojošas un informatīvas programmas un nodarbības dažādu vecuma grupu jauniešiem, tostarp par garīgās veselības tēmām. Ja vēlies izglītot savu bērnu mentālās veselības jautājumos, piesaki klātienes vai tiešsaistes nodarbību!
Ja jūti, ka tavam bērnam ir garīga rakstura problēmas, vislabākais risinājums ir ārsta apmeklējums! Paškaitēšana ir nopietna problēma, kas var novest pie nopietnām veselības problēmām, un tā prasa speciālista palīdzību. Parasti paškaitēšana tiek ārstēta ar psiholoģisko terapiju, bieži vien to apvienojot ar farmakoloģisko terapiju.
Svarīgi! Latvijā ģimenēm ir pieejamas līdz 10 bezmaksas psihoterapeita vai psihologa konsultācijas. Ģimenes psihoterapijas konsultācijas var notikt gan visai ģimenei vienlaikus, gan arī citādi – vecākam ar bērnu, vecākiem bez bērniem, vairākiem ģimenes locekļiem vienlaikus vai arī kā individuālās konsultācijas. Nosūtījumu uz bezmaksas konsultācijām var saņemt pie psihiatra vai ģimenes ārsta. Vairāk informācijas meklē šeit.