Seksualitāte ir ārkārtīgi svarīga katra cilvēka dzīvē, taču sarunas par šo tēmu nereti joprojām ir mulsinošas. Ja bērnam ir intelektuālās vai citas attīstības traucējumi, jautājumi kļūst vēl sarežģītāki. Lai kliedētu mītus un iedrošinātu vecākus šīs svarīgās sarunas sākt, apkopojām divu sieviešu – biedrības “Papardes zieds” vadītājas un valdes priekšsēdētājas Ivetas Ķelles, kura šajā jomā strādā vairāk nekā 20 gadus, un Baibas Tallkvistes, kurai ir 14 gadus vecs dēls, – pieredzi un praktiskus ieteikumus.
Mīts, ka šīm tēmām nav nozīmes
Seksualitāte nenozīmē tikai seksu. Tas ir plašs jēdziens, kas ietver bioloģisko dzimumu, ķermeņa izpratni, draudzību, mīlestību un intimitāti. “Par bērniem ar attīstības traucējumiem ir mīti – viņus uzskata vai nu par aseksuāliem, vai hiperseksuāliem, taču patiesība ir kaut kur pa vidu,” skaidro eksperte.
Arī Baiba, kuras dēlam pēc bērnībā pārciestas smadzeņu operācijas ir neatgriezeniski bojājumi, pārliecinājusies: “Īpašajiem bērniem vēlme draudzēties un veidot attiecības ir tieši tāda pati kā jebkuram citam.” Baibas dēls Rikards jau tagad sapņo par nākotni un jautā mammai, vai varēs precēties – vai viņam varēs būt sieva.
Kā mācīt atšķirt publisko no privātā?
Iveta uzsver, ka atšķirību starp publisko un privāto ir vērts bērnam mācīt jau no agrīna vecuma, izmantojot vienkāršus, konkrētus piemērus un, ja vajag, attēlus vai piktogrammas. Piemēram, mūziku austiņās var klausīties publiski, savukārt izģērbšanās ir privāta. Svarīgi arī tas, kā ģimenē paši pieaugušie izturas pret kailumu, jo bērns mācās no ikdienā redzētā.
Ja bērns izdara kaut ko sabiedriski nepieņemamu, būtiski ir viņu nekaunināt. Iveta iesaka mierīgi paskaidrot, ka konkrētajā vietā tā nerīkojas, un izskaidrot, kāpēc. Ja vajag, sarunu labāk turpināt nomaļus.
Baiba savukārt atzīst, ka viņas ģimenē nederētu pieeja vienā reizē bērnam izstāstīt visu: “Mana dēla gadījumā tas nestrādātu – viņš pēc mirkļa to aizmirstu.” Tāpēc Baiba izvēlas atbildēt uz jautājumiem tad, kad tie rodas, vienlaikus pirms jauniem notikumiem, piemēram, nometnes vai skolas, jau iepriekš pārrunājot situācijas, ar kurām dēls varētu saskarties.
Ķermeņa robežas un drošība
Ja intimitātes, ķermeņa pieaugšanas un robežu jautājumus vecāki ar bērniem nepārrunā, sekas var būt skarbas. Bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām ir vairāk pakļauti seksuālās vardarbības, agrīnas grūtniecības un infekcijas riskiem – Iveta Ķelle atsaucas uz Pasaules Veselības organizācijas datiem, ka bērni ar attīstības traucējumiem šiem riskiem ir pakļauti aptuveni piecas reizes vairāk nekā citi vienaudži. Nespējot nolasīt attiecību robežas un otra cilvēka atteikumu, jaunieši aiz milzīgas vēlmes pēc tuvības var neapzināti pārkāpt likumu vai izraisīt sabiedrības neizpratni, piemēram, svešus cilvēkus apkampjot pārlieku sirsnīgi. Arī Baiba atzīst, ka bez atbilstošām zināšanām viņas dēls būtu viegls mērķis cilvēkiem ar ļaunprātīgiem nolūkiem, jo bīstamas situācijas viņš nespētu atpazīt.
“Ja bērns saprot savu ķermeni, ja zina, kur drīkst un kur nedrīkst pieskarties svešiniekam, un ja viņš ir iemācīts pateikt skaidru, nepārprotamu “nē”, tad viņš ir vairāk pasargāts,”skaidro Iveta. Tikpat svarīgi ir iemācīt, ka par pāridarījumu jāpastāsta uzticamam cilvēkam.
Baiba šo tēmu ilustrē ar praktisku piemēru – viņai palīdzējusi “Papardes zieda” krāsojamā grāmatiņa. Tajā bērns pats iekrāso tās ķermeņa daļas, kurām drīkst pieskarties tikai noteikti cilvēki konkrētās situācijās, piemēram, ārsts, asistents vai vecāki, ja vajadzīga palīdzība mazgājoties, nevis jebkurš svešs cilvēks.
Iveta piebilst: bez šīm zināšanām bērna uzvedību var nepareizi saprast arī apkārtējie, piemēram, ja bērns nezina robežas, tad tāda uzvedība var novest pie likuma pārkāpumiem tāpēc vien, ka viņš nav pratis nolasīt otras puses atteikumu, nevis ļaunprātības dēļ.
Kā sākt runāt?
Iveta Ķelle atgādina – informācijas trūkums nekad neizzūd pats no sevis. To, ko vecāki ar bērnu nepārrunā, viņš agrāk vai vēlāk atradīs citur, un reti šī informācija būs tāda, kādu vecāki būtu izvēlējušies. “To, ko nepastāstām mēs, bērns atradīs citur. Diez vai tās zināšanas, ko bērns atradīs sociālajās vietnēs, būs tādas, kādas mēs būtu vēlējušies,”speciāliste uzsver, aicinot vecākus būt pirmajiem, kuri ar bērnu šīs tēmas pārrunā.
Vecākiem, kuri nejūtas droši tādu sarunu vadīt paši, Iveta iesaka meklēt atbalstu: gan rakstiskus materiālus, piemēram, zīmējumus un skaidrojumus “Papardes zieda” mājaslapā, ko var izmantot soli pa solim, gan speciālistus. Baiba piekrīt un piebilst, ka dažreiz var palīdzēt arī cits cilvēks, kuram jaunietis uzticas vairāk, piemēram, vīrietis, kurš ar puisi var runāt par tādām tēmām, kurās mātei atrast pareizos vārdus būtu grūtāk. “Ir divi ceļi, un abi ir lieliski,”saka Baiba. “Ja vecāki ir pietiekami drosmīgi, atvērti un informēti, to var darīt paši. Bet, ja ir kādi sliekšņi, kurus grūti pārkāpt, tad labāk lai tas ir kāds cits, kuram jaunietis uzticas.”
Abas piekrīt vēl vienam būtiskam principam – vissvarīgākais ir tas, ko bērns redz ģimenē. Vecāku attieksme un uzvedība ikdienā ir modelis, ko bērns pārņems visdrīzāk neatkarīgi no tā, cik teorētisku sarunu ir bijis.
Cerība
Sarunas beigās Baiba dalās pārdomās. Pirms deviņiem gadiem, kad dēlam atklāti traucējumi, vienīgā cerība bijusi tāda, lai viņš izdzīvotu. Šodien mamma ļauj sev cerēt vairāk – ka dēlam kādreiz varētu būt sava ģimene tāpat kā pazīstamiem cilvēkiem ar smagiem fiziskiem ierobežojumiem, kuri mīlestību ir atraduši un ģimeni izveidojuši. “Ir kaut kāda gaisma tuneļa galā,”viņa saka. Iveta Ķelle piebilst, ka tieši tāpēc vajadzīgas organizācijas, kas par šo tēmu informē: “Jo vairāk cilvēki zina, jo mazāk baiļu no neparastā, citādākā.”