Starptautiski pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) ir pat trīs reizes lielāks risks tikt seksuāli izmantotiem, nekā viņu vienaudžiem. Kādi ir risinājumi, lai mazinātu vardarbības un nevēlamu grūtniecību risku, lai vairotu šo jauniešu spējas tikt galā ar savu seksualitāti, nedarot pāri sev un citiem?
“Nereti mēs iedomājamies, ka šie bērni ir stipri atšķirīgāki no mums, bet tā jau patiesībā nav.”
Biedrības vadītāja norāda, ka valsts līmenī tiek novērotas pozitīvas ievirzes, lai sabiedrība kļūtu iekļaujoša, taču ar tām nepietiek. Viņa norāda, ka Latvijā ir ļoti daudz zinošu un pretimnākošu pedagogu, aprūpētāju, sociālo darbinieku, kuri strādā ar šiem bērniem, taču viņiem nav pietiekama izglītība un skaidras vadlīnijas, kā viņiem rīkoties vienā vai citā situācijā. “Ja nav šīs izglītības un izpratnes, ir ārkārtīgi grūti visam kolektīvam iestādē veidot vienotu skatījumu. Piemēram, ko mēs darīsim, ja bērnam pēkšņi būs vēlme nomierināties un viņš kopējā telpā sāks masturbēt? Nereti katrs pedagogs vai aprūpētājs šo situāciju tulkos pēc saviem ieskatiem, un attiecīgi arī viņa attieksme būs tāda, kā viņš individuāli iztulkos šo situāciju.”
Iveta stāsta, ka negatīvais fons tam, ka nav vienotas izpratnes aprūpes personāla vidū, ir tas, ka “bērnam ir ļoti grūti saprast, kas ir labi un kas nē, ko viņš drīkst vai nedrīkst”.
Biedrības vadītāja norāda, ka bērni ar GRT ir jāizglīto par reproduktīvo veselību, jo “agrāk vai vēlāk viņam paliks 18 gadi un viņš nonāks, piemēram, dienas centrā vai grupu mājā, vai dzīvoklī”.
“Tātad mēs palīdzam viņam augt neatkarīgākam.
Tas nozīmē, ka maksimāli ļaujam viņam pašam sevi aprūpēt, cik nu tas ir iespējams. Tāpat caur vienotiem jautājumiem par seksualitāti mēs palīdzam bērnam pašam saprast: “Kas tad es esmu?” Saprast to, kas ir atļauts publiski un kas tikai privāti. Vēlāk tas palīdzēs viņam saprast, kā veidot attiecības un kā pateikt nē tam, ko tu negribi, kas arī ir ļoti svarīgi, jo reizēm viņi nesaprot, kas ar viņiem notiek un kur meklēt palīdzību. Un ko tas mums dod? Iespēju izvairīties no vardarbības jeb sniedz šiem jauniešiem tādu kā drošības spilvenu.”
Mēs apdraudam viņus, ne viņi mūs
Pasaules prakse rāda, ka nereti sabiedrības nospiedošajam vairākumam ir bail vai nepamatotas antipātijas pret cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Iveta Ķelle, atsaucoties uz notikumiem tepat Latvijā, atsauc atmiņā gadījumu, ka vismaz divās pilsētās iedzīvotāji nobalsoja pret grupu mājas izveidi, jo cilvēki ar GRT pārējos varot apdraudēt.
“Patiesībā jau mēs šiem cilvēkiem varam būt apdraudējums. Neturēsim klapes uz acīm, mūsu vidū ir cilvēki, kuri ir ar dažādām nosliecēm un tieksmēm. Un ir jaunie cilvēki ar GRT, kuriem nav iedotas zināšanas, viņi sanāk visai viegli mērķi, jo bērni ar GRT vēlas draudzību un attiecības.
“Mēs esam sapratuši, ka mēs tiešām gribam palīdzēt cilvēkiem ar attīstības traucējumiem, lai viņi mācās patstāvīgi dzīvot. Tās ir arī vērtības, kas gan Eiropā, gan citur pasaulē ir svarīgas, bet mēs paši – kā sabiedrība – neesam līdz tam izauguši. No vienas puses mēs gribam, lai šie cilvēki ir mūsu vidū un mēs gribam palīdzēt, bet kopā ar viņiem veidot labāku sabiedrību – tam mēs vēl neesam gatavi.”
Latvijas nostāja: ar bērniem par seksu runāt nav brīv’
iedrības “Papardes zieds” īstenotā pētījumā “Jauniešu ar garīga rakstura traucējumiem seksuālās un reproduktīvās veselības un tiesību aizstāvība 2021. gadā”, kas tapis sadarbībā ar Sabiedrības Integrācijas fondu, izgaismota situācija Latvijā, kāpēc izglītības sistēmā ir nepieciešama “Veselības mācība”, īpaši jauniešiem ar GRT. Kopš 2005. gada skolas mācību programmā vairs nav atsevišķas mācību stundas “Veselības mācība”. Un no 2006. gada veselības jautājumi tika iekļauti sociālo zinību stundas saturā līdztekus pilsoniskās atbildības, ekonomikas un citiem jautājumiem. Absolvējot skolu, sociālajās zinībās nav visaptveroša gala pārbaudījuma, līdz ar to Latvijā trūkst informācijas par to, ko īsti jaunieši zina un prot veselības jautājumu kontekstā, pabeidzot, piemēram, pamatizglītības posmu.
2015. gadā tapušie “tikumības” grozījumi Izglītības likumā vēl vairāk apgrūtina skolu iespējas sniegt seksuālās un reproduktīvās veselības izglītošanu, norāda pētījuma autori.
Lai gan visiem bērniem un jauniešiem ir nepieciešams saņemt kvalitatīvu seksuālo izglītību, jauniešiem ar GRT ar veselību un drošību saistīti riski ir izteiktāki, tādēļ viņiem saņemt seksuālo izglītību ir īpaši svarīgi.
Personām ar garīga rakstura traucējumiem ir lielāks risks tikt seksuāli izmantotām nekā viņu vienaudžiem, kuriem nav attīstības problēmu, kā arī viņu ļaunprātīgas izmantošanas biežums var būt pat trīs reizes lielāks, raksta pētījuma autori.
Latvija 2010. gadā ratificēja ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Pievienošanās Konvencijai nozīmē, ka dalībvalsts apņemas nodrošināt, ka personām ar invaliditāti valstī pienākas tādas pašas tiesības un brīvības kā pārējiem iedzīvotājiem.
Konvencijā norādīts, ka personām ar invaliditāti, tajā skaitā jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem, ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Nevienu personu neatkarīgi no dzīvesvietas vai sadzīves apstākļiem nedrīkst pakļaut patvaļīgiem vai nelikumīgiem privātās dzīves, ģimenes dzīves vai citu veidu komunikācijas traucējumiem.
Tāpat ir apšaubāmas pašu vecāku zināšanas. Biedrības “Papardes zieds” sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti, Latvijas Universitāti un aptauju centru SKDS 2016. gadā veiktais pētījums, kurā piedalījās vairāk nekā 600 skolas vecuma bērnu vecāku, liecina, ka viņu zināšanas ir vājas.
Piemēram, tikai apmēram 25% vecāku zina, cik dienas vidēji ilgst sievietes menstruālais cikls vai kuras ir cikla auglīgās dienas, un teju 40% vecāku īsti nezina, vai maksts un vagīna ir divi dažādi vai tomēr viens sievietes orgāns.
Pētījuma autori līdz ar to secina, ka jaunieši Latvijā šobrīd nesaņem adekvātu informāciju par reproduktīvo veselību nedz skolās, nedz no vecākiem.
“Protams, ka gribas, bet nu… Ko darīt?”
Pētījuma autori intervēja vairākus jauniešus, kuriem ir GRT, lai vairāk izprastu grupu mājās mītošo jauniešu izpratni par seksualitāti un dzimumdzīvi. Daži izvilkumi no aptaujāto jauniešu intervijām, lai vizualizētu reālo situāciju. Runātāji ir pilnībā anonimizēti.
- Vai tu ar kādu kādreiz esi runājusi par seksu?
- Jā, jā.
- Kurš tas bija?
- Pirmkārt, jau ar bērniņa tēti. (Smaida.)
- Tev ir bērniņš?
- Jā. (Smaida.) Un bija arī aborts viens. Tas bija ļoti tā… nu jā, tas bija tā… Nu, protams, arī, pirmkārt, jau ar mammu runāju. Tas bija pats, pats pirmais cilvēks.
- Vai tu gribētu seksu?
- Es par to tikai domāju.
- Un ko tu par to domā?
- Tā kā es gatavojos uz grupu dzīvokli, tad jāmeklē sev īstais mīļotais, kurš varētu palīdzēt radīt bērnus.
- Vai tev ir bijis sekss?
- Šeit man ne ar vienu. Es varu roku likt pie sirds, man te ne ar vienu puisi nav bijis sekss šeit dzīvojot. Protams, ka gribas, bet nu… Ko darīt? (Nopūšas.) Nu ko darīt. (Pasmejas.)
- Ko tad parasti dari?
- Es tieku ar sevi galā.
- Ko tas nozīmē, tikt ar sevi galā?
- Es kaut kā ar sevi aprunājos. Padzeros ūdeni. Izeju ārā. Kaut ko fizisku daru. Fiziskas aktivitātes ļoti labi palīdz. Pavingroju. Kaut ko tādu cenšos darīt, jā. Nu tā kaut kā… (Nopūšas.)
- Vai tev kāds ir kādreiz mācījis, kāds ir sievietes ķermenis, kāds ir vīrieša? Un – par seksu?
- Vienīgi skolā. Astotajā klasē.
- Vai tu atceries, ko tev stāstīja?
- Ne visai.
- Kas notiek, ja tev kāds cilvēks ir pievilcīgs un tu gribētu ar viņu seksu?
- Mēs nedraudzējāmies gandrīz nemaz, gandrīz. Vienreiz tikai aizgājām, kur mums tā saucamā baltā istaba, kur var pārīši iet, divatā kaut kā tā.
- Ko jūs tur darījāt tajā istabā? Ja tu gribi izstāstīt?
- Mīlējāmies.
- Samīļojāt viens otru vai arī dzimumakts?
- Dzimumakts.
Kāpēc tas ir svarīgi?
“Jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem nav iespējams atrisināt visas problēmas, kas saistītas ar seksualitāti un attiecībām, jo šie traucējumi nekur nepazūd un ietekmē dzīvi. Bet daļu no tām var mazināt, jau kopš mazotnes, atbilstoši vecumam un attīstības līmenim, stāstot un rādot visu, kas saistīts ar seksuālo un reproduktīvo veselību.
Ja bērniem un jauniešiem, kam nav garīgā rakstura traucējumu, ir gana, ka pāris reizes visu izstāsta, šiem cilvēkiem ar to nepietiek. Vajadzīgas regulāras nodarbības skolas vecumā un arī vēlāk.
Turklāt ne tikai bērniem un jauniešiem vien, bet arī viņu vecākiem un tiem, kas ar viņiem ir kopā skolās, dienas aprūpes centros, sociālās aprūpes centros, grupu dzīvokļos. Izglītība par seksuālo un reproduktīvo veselību ir ļoti būtiska, lai jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem cieņpilni varētu ja ne atrisināt, tad vismaz risināt savus jautājumus, kas saistīti ar seksualitātes izpausmēm,” uzsver Iveta Ķelle. *Oriģinālraksts publicēts portālā www.apollo.lv 2021. gada 4. novembrī.
Raksts “”Es par to tikai domāju.” Jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem un dzimumdzīve. Kāpēc mums nerūp viņu drošība?” ir sagatavots ar Sabiedrības ingrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta “”Es par to tikai domāju.” Jaunieši ar garīga rakstura traucējumiem un dzimumdzīve. Kāpēc mums nerūp viņu drošība?” saturu atbild biedrība “Papardes zieds”.
#NVOfonds2021