Biedrība “Papardes zieds”, iespējams, daudziem saistās ar nodarbībām skolās par pubertāti, taču šī biedrība domā un runā arī par citām un vienlīdz aktuālām tēmām, kas skar seksuālo un reproduktīvo veselību. Šis temats tik plaši pazīstams tipiskajās skolās, taču kur paliek bērni un jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā IAT)? Par viņiem tiek runāts mazāk.
Vai vispār ir tādi “viņi” un “mēs”? Un kas tad ir empātija?
Projekta ietvaros uz sarunām tika aicināti trīs biedrības “Papardes zieds” speciālisti – Gatis Pavārs, Laura Ieva Feldmane un Kitija Kere –, kas vada nodarbības bērniem un jauniešiem ar IAT, lai dalītos savā pieredzē un sabiedrībai atklātu vairāk par to, kas ir IAT, kā mums palīdzēt veidot iekļaujošāku sabiedrību un kas komunikācijā atvērtākai sabiedrībai ir galvenais, biedrība “Papardes zieds”. Piedāvājam pirmo sarunu, kas atklāj sarunu ciklu “Empātija”.
Gatis: Latvijā tas, kas ir ļoti vajadzīgi, ir – pārstāt slēpt. Ir jāsaprot, ka viņi, bērni un jaunieši ar IAT, ir mūsu sabiedrības daļa, un jāpārtrauc vesels lērums mītu. Piemēram, par seksualitāti mēs ar viņiem nerunājam, par seksu mēs ar viņiem nerunājam tāpēc, ka viņi jau tāpat ir “seksualizētāki” nekā pārējā sabiedrība. Taču realitātē ir tā, ka viņi ir tieši tikpat “seksualizēti”, kā visa pārējā sabiedrība, tikai viņi nezina, ko ar to darīt, jo viņiem neviens nav izstāstījis. Visi baidās, baidās no tā lielā “bubuļa”, kas angļu valodā slēpjas trīs burtos – sex. Tas ir viens, kāpēc ir nozīmīgi par šo tēmu runāt. Mans subjektīvais viedoklis ir, ja padomju laikos mēs vispār baidījāmies par un ap ķermeni kaut ko runāt, tad tas ir palicis par mazu tabu. Sabiedrība pamazām mainās, tas pamazām iet uz priekšu, un nav tā, ka visi baidās runāt par pārmaiņām pubertātes laikā, bet vēl joprojām arī tipiskajās skolās pubertāte ir tā tēma, kur “Papardes ziedu” aicina visbiežāk. Savukārt, es nezinu vēl kādu organizāciju, kas strādā ar jauniešiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Tieši šajā tēmā.
Jāsaka, ka “Papardes ziedam” ir tās zināšanas un prasmes, kā runāt par visu, kas saistīts ar seksuālo un reproduktīvo veselību, un pamazām krājas tā pieredzes bagāža, kā to mācīt jauniešiem ar IAT. Mums ir zināšanas, ko ir svarīgi izstāstīt par seksuālo un reproduktīvo veselību, un, savukārt, jauniešiem ar IAT vienkārši vajag to informāciju nodot vieglākā valodā.
Principā tas, kas ir jāiemācās, ir valoda, kādā to izstāstīt. Es varu jaunietim pajautāt, vai viņš zina, kas ir endometrijs, un viņš visticamāk nezinās. Pamazām es varu noskaidrot, vai viņš zina, kas ir dzemde, vai viņš zina, kā rodas bērni, un tādējādi es varu izskaidrot. Tā doma ir, ka tas prasa ilgāku laiku, lai izstāstītu, bet kamēr visi zina terminus, ir ļoti viegli izstāstīt, bet ja kāds nezina, tad vajag laiku.
Kādi ir tavi kā speciālista izaicinājumi, grūtības vai tieši pretēji, kas nes augļus?
Laura: Es darbojos jau divus gadus. Kopā ar Gati bijām šī visa sākumā. Man pašai arī ir personīga pieredze, jo mana māsa ir ar IAT. Esmu braukusi uz dažādām nometnēm kopā ar citiem bērniņiem, un tā ir kā dubulta sasaiste – gan dzīves pieredze, gan darbs. Mēs iepazinām, kāda ir manas māsas dzīve, bet arī iepazinām viņas draugus, un man automātiski bija atklāsme, ka tev ir jāmēģina saprast, kāds otrs cilvēks ir, jo tu nekad nezini. Tāpēc es vienmēr tagad ar iejūtību skatos. Un arī tu redzi, ka varbūt cilvēkam vienkārši nav labi, bet, piemēram, manām draudzenēm vairāk bija apjukums – kā ar tādu cilvēku runāt. Un tā es caur sevi padarīju to pieejamāku, jo vienkārši esam atvērti – visi esam forši, tikai katrs savā veidā!
Projekts ir ļoti nepieciešams. Svarīgi ir konkrēti aprakstīt ko un kā, jo attīstības traucējumi ir ļoti dažādi, un nevar iet ar vienu universālo programmu pie visiem. Jo detalizētāk var kaut ko piedāvāt, jo labāk ir. Ideāli būtu, ja šo projektu varētu sadalīt vēl mazos projektos, kur katrai mērķgrupai tiek piedāvāts tieši vajadzīgais.
Pirmkārt, nekas nav pašsaprotams. Mums, piemēram, padzerties ūdeni liekas pašsaprotami, bet kādam tas varbūt nebūs pašsaprotami. Tāpēc uz visu skatīties tā, it kā tas viss ir jāiemācās.
Bieži ir stereotips, ka viņi ir rupjāki, agresīvāki, seksuālāki, nemāk uzvesties, viņiem tās robežas un sabiedriskās lietas nav tik pašsaprotamas, tāpēc mums jābūt atvērtākiem un jāmāca! Arī nebaidīties mācīt! Jo bieži saka – šitais jau norakstāms, bet visu var iemācīt. Visiem var visu iemācīt. Protams, kādam mazāk, kādam vairāk, bet pamatlietas var visiem. Tajā vienkārši jāiegulda vairāk laika.
Kas ir izaicinošākais, vadot nodarbības?
Kitija: Šajā projektā, strādājot ar jauniešiem, kuriem ir IAT, ļoti grūti ir tas, ka viņi ir ļoti izaicinoši. Daudzi nāk no nelabvēlīgiem apstākļiem, līdz ar to ģimenē redz daudz vardarbības… Es vadu nodarbību par pubertāti un meitene man jauta, vai, ja vīrietis liek atsūkāt, vai tas ir normāli. Atbilde, protams, ir, ja tu pati to vēlies, bet meitene jautā – ja paņem aiz matiem un mani pieliek klāt, vai tas ir normāli? Un šādā situācijā var redzēt, ka tā nav pornogrāfija, tā ir pieredze un arī tās lietas, ko viņi dara, ir viņu ikdienas pieredze, tādēļ darbs ir ļoti grūts, jo viņiem dubultā ir jāpierāda sevi. Jau tā viņi neatbilst standartiem sabiedrībā, kā arī viņiem nav dots vieglākais pamats. Un ja par šo tiek runāts, tad pārāk maz vai arī skaidri tas tiek ignorēts, kamēr šie bērni un jaunieši cieš no šīm lietām. Arī skolotājiem – jābūt daudzām metodēm, kā tikt galā ar izaicinošiem jauniešiem, kuri ar visiem lamuvārdiem sūta trīs mājas tālāk, mētā lietas un dara citiem pāri. Un arī pedagogam ir grūti ar savām emocijām.
Daudziem bērniem ar IAT, arī viņu vecākiem ir IAT, un tas laika gaitā attīstās aizvien vairāk un bērnu skaits ar IAT pieaug, jā, tāpēc apkārtējās vides uzlabošana ir ļoti nepieciešama. Tā šobrīd ir Latvijas problēma. .
Ja mēs runājam, ka šie bērni ir arī vardarbības upuri, tad viņiem ir arī grūti iemācīties, kas ir privāts/publisks, vai arī par pieskārieniem, jo nereti skolās viņi paliek uz vietas, guļ internātskolās, un tur, istabiņā, it īpaši vecajos modeļos, guļ desmit cilvēki. Pubertātes laikā, kad tu gribi būt viens pats. Kad tev vajag savu privātumu. Es teikšu, ka tā visa sfēra ir atstāta novārtā, un, šo problēmu ignorējot, tā nezudīs.
*Spēja iejusties citas personas emocionālajā stāvoklī, izjust to pašu pārdzīvojumu.