Katru vasaru no jauna uzvirmo diskusijas par jauniešu, īpaši meiteņu, apģērbu. Nereti izskan viedokļi, ka tas ir pārāk izaicinošs, provocējošs. Taču vai pēc drēbēm tiešām var spriest par jaunieša personību, vērtībām vai nodomiem? Klīniskā psiholoģe, doktorante, Latvijas Universitātes pasniedzēja un biedrības “Papardes zieds” padomes locekle Kristiāna Kalniņa uzsver: apģērbs vien ne par ko vēl neliecina – bieži tā ir daļa no dabiskas pusaudža attīstības.
Vēlme piederēt ir dabiska
“Ikvienam jaunietim iemesli ģērbties tā vai citādi var būt atšķirīgi,” skaidro psiholoģe. Vienam tas ir veids, kā iederēties draugu lokā, piederēt konkrētai vienaudžu grupai, citam – iespēja izpaust savu personību un eksperimentēt ar identitāti. Pusaudžu vecums ir laiks, kad jaunieši cenšas saprast, kas viņi ir un kādu vietu sabiedrībā ieņem. Viņi meklē atbildes uz jautājumiem “Kas es esmu?” un “Kāds es vēlos būt?”, un ģērbšanās ir viens no dabiskākajiem veidiem, kā to darīt. Vēlme justies pievilcīgam, vairāk pieaugušam vai iederēties vienaudžu vidū jauniešu attīstībai ir normāla – tas pats par sevi nav iemesls satraukumam.
Digitālās vides ietekme
Mūsdienās jauniešu pašizpausmi būtiski ietekmē digitālā vide. Kā uzsver Kristiāna Kalniņa, sociālos medijus nevar nošķirt no reālās dzīves. Tā ir vēl viena vide, kurā viņi veido un izpauž savu identitāti. “Viss, kas šim vecuma posmam raksturīgs, ir bijis vienmēr. Tagad tam vienkārši nāk klāt digitālā vide,” norāda psiholoģe. Sociālie mediji nepārtraukti piedāvā idealizētus ķermeņa standartus, modes tendences un priekšstatus par to, kā “vajadzētu” izskatīties. Tas var pastiprināt vēlmi līdzināties citiem un meklēt apkārtējo atzinību, taču šī vajadzība nav jauna – digitālā vide tikai pastiprina pusaudžu attīstības dabiskos procesus, piemēram, vēlmi piederēt, būt pieņemtam.
Apģērbs nav vainīgs
Viena no visjutīgākajām tēmām šajā sarunā ir saistība starp apģērbu un vainu. Cik bieži izskan viedoklis, ka jauniešu apģērbs ir provokatīvs? Kristiāna Kalniņa uzsver, ka ir būtiski novilkt skaidru robežu: viena cilvēka apģērbs nekad nevar būt attaisnojums cita cilvēka rīcībai. “Ja norādām, ka jaunietis ar savu apģērbu kaut ko provocē, mēs jau paši ienesam aizspriedumu,” viņa skaidro. Par seksuālu uzmākšanos, vardarbību vai jebkādu citu robežu pārkāpšanu vienmēr atbildīgs ir tas, kurš robežas pārkāpj, nevis cilvēks viņa izvēlētā apģērba dēļ. Psiholoģe arī norāda, ka joprojām pastāv dubultstandarti attiecībā uz to, kā tiek vērtēta puišu un meiteņu ģērbšanās. Lai gan jaunā paaudze arvien biežāk uz apģērbu raugās dzimumneitrāli, meitenes joprojām daudz biežāk saņem pārmetumus par to, kā viņām vajadzētu vai nevajadzētu izskatīties.
Ko nedrīkst aizmirst skolā un mājās
Runājot par skolas un seksuālās izglītības nozīmi, Kristiāna Kalniņa izceļ atslēgas vārdu – piekrišana. Viņa apzināti izvairās lietot apzīmējumu “veselīgas vai neveselīgas attiecības”, jo tas var radīt iespaidu, ka viss ir tikai melns vai balts. Tā vietā viņa runā par drošību un cieņpilnām attiecībām, atzīstot, ka attiecību forma ir ļoti dažāda. Reproduktīvā veselība ir svarīga tēma, bet tikpat nozīmīgi ir runāt arī par robežām un emocijām attiecībās un to, kā pieņemt tos, kuri domā vai jūtas citādi. Seksuālā attīstība ir daļa no cilvēka attīstības, un šai tēmai, pēc psiholoģes domām, jābūt klātesošai ne tikai vienā atsevišķā mācību stundā, bet visā skolas ikdienā, kurā jaunieši veido attiecības un no tām mācās. Ģimenēs, viņasprāt, visvairāk pietrūkst sarunu nevis par to, kas ir atļauts vai droši, bet par vēlmēm – ko vēlas jaunietis pats. Starp “jā” un “nē” ir daudz nianšu, un ir vērts palīdzēt atrast savas robežas un iemācīties tās nosaukt vārdā.
Ceļvedis vecākiem: kā sākt cieņpilnu sarunu un kad pievērst vairāk uzmanības
Ieraugot bērna jauno ģērbšanās stilu, vecāku pirmo reakciju bieži vien nosaka satraukums par viņa drošību. Taču Kristiāna Kalniņa uzsver: ja saruna sākas ar kritiku un aizliegumiem, jaunietis, visticamāk, noslēgsies. Daudz vērtīgāk ir vispirms censties izvēli saprast, jautāt par to, kas šajā stilā viņam patīk, kā tas liek justies un ko tas viņam nozīmē. Psiholoģe aicina vecākus nesacensties ar pusaudzi par kontroli. Pirms izklāstāt savas bažas par drošību, svarīgi ir bērnu uzklausīt un ļaut sajust, ka viņš netiek nosodīts. Noderīgi ir atcerēties pašiem savu pusaudža vecumu un to, kādu attieksmi no pieaugušajiem gribējās sagaidīt toreiz. Daudz svarīgāk nekā strīdēties par apģērbu ir saglabāt uzticēšanos un ciešas attiecības.
Kad ārējā tēla maiņa var liecināt par to, ka jaunietim vajadzīgs lielāks atbalsts? Kristiāna Kalniņa uzsver: nevajadzētu koncentrēties uz apģērbu. Pusaudžu vecumā pārmaiņas stilā ir dabiskas – bērns, kurš vēl nesen valkāja princeses kleitas, var pēkšņi izvēlēties tikai melnas drēbes, un tas vēl neliecina par problēmām. Daudz svarīgāk ir vērot kopainu – vai reizē ar ārējām pārmaiņām mainās arī jaunieša pašsajūta un uzvedība. Svarīgi ir arī tas, vai jaunietis savā ķermenī jūtas droši un uztver to kā savu, nevis galvenokārt kā objektu, kura vērtību nosaka apkārtējo skatieni un reakcijas. Ja bērns kļūst noslēgts, izvairās no draugiem, zaudē interesi par iepriekš iecienītām nodarbēm, piedzīvo izteiktu garastāvokļa maiņu vai miega traucējumus, tas var liecināt, ka vajadzīgs lielāks atbalsts.
Vēstījums jauniešiem
Kristiāna Kalniņa uzrunā arī jauniešus, iedrošinot: nav jāatsakās pašam no sevis, lai iegūtu vienaudžu pieņemšanu. Viņa iesaka sev bieži uzdot vienu jautājumu: “Vai es kaut ko izvēlos tāpēc, ka tā jūtos, vai tāpēc, ka baidos neiederēties?” Tas attiecas ne tikai uz apģērbu, bet arī uz jebkuru izvēli attiecībās un ikdienā. “Apģērbs galu galā ir mode un pašizpausme,” atgādina Kristiāna Kalniņa, un tā nekad nebūs diagnoze cilvēkam, kurš to valkā. Svarīgākais, ko sev var pavaicāt ikviens pieaugušais, iespējams, ir nevis jautājums “Kāpēc viņa vai viņš tā ģērbjas?”, bet gan tas, cik lielā mērā jūs spējat izturēt to, ka pusaudzis meklē savu ceļu uz pieaugšanu.