Biedrība “Papardes zieds”, iespējams, daudziem saistās ar nodarbībām skolās par pubertāti, taču šī biedrība domā un runā arī par citām un vienlīdz aktuālām tēmām, kas skar seksuālo un reproduktīvo veselību. Šis temats tik plaši pazīstams tipiskajās skolās, taču kur paliek bērni un jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā IAT)? Kur viņu vecāki? SIF ĢDP NVO 2023 projekta “Atbalsts ģimenēm, kuras audzina jauniešus ar intelektuālās attīstības traucējumiem, seksuālās un reproduktīvās veselības jomā” ietvaros “Papardes zieds” iedziļinājās jautājumā, kā sniegt atbalstu vecākiem, un cik Latvijā ir pieejami uzziņas materiāli šajā jomā.
Piedāvājam sarunu cikla “Empātija” turpinājumu (3).
Kādas ir šo “īpašo bērnu” un jauniešu iespējas kļūt neatkarīgiem?
To, cik jaunietis būs neatkarīgs, nosaka daudzi faktori. Protams, mēs nevaram vienā kategorijā iekļaut visus bērnus, kuriem ir kaut kādi vieglāki, vidēji, smagāki attīstības traucējumi. Tas, ka daļa no šiem jauniešiem var dzīvot neatkarīgu dzīvi, ir taisnība. Bet daļai no šiem jauniešiem ir vajadzīgs kāds, kurš palīdz. Piemēram, finanšu pratībā. Protams, ir arī tādi jaunieši, kuri nav verbāli, un viņiem būs vajadzīga lielāka palīdzība un iesaiste. Protams, ir arī ļoti smagi gadījumi, bet visbiežāk viņus pastāvīgi aprūpē.
Par ko vecāki visvairāk uztraucas?
Manuprāt, vecāki visvairāk uztraucās par to, kas ar manu bērnu būs, kad es vairs nevarēšu par viņu rūpēties. Cik lielā mērā viņš būs spējīgs veidot patstāvīgu dzīvi? Kā viņš varēs pats sevi pasargāt? Vai viņš būs drošs? Jo ne velti pasaulē ir cilvēki, kuri izmanto šādu jauniešu nespēju tik kritiski izvērtēt situāciju. Te jau arī nav jādomā tikai par jauniešiem ar IAT. Mūs ikvienu attiecībās kādreiz var pievilt. Ikviens mēs kādreiz esam lētticīgi, bet visticamāk mūsu spēja kritiski izvērtēt situāciju tomēr ir augstāka. Un tas, ko es minēju, ka šie jaunieši nereti skolā jūt, ka viņi ir citādāki un tiek atstumti. Un viņi pārdzīvo. Viņu vēlme pēc attiecībām ir tāda, kāda mums visiem. Ja šīs attiecības nav, bet pēkšņi ir kāds, kurš ir gatavs ar tevi runāt, mīlēt, draudzēties, protams, viņi ir ļoti atvērti.
Vēl ir vecāki, kuri uztraucas par to, kā tas būs, ja šis mans jaunietis uzsāks seksuālo dzīvi. Tā ir vēl viena ārkārtīgi sarežģīta tēma. Patiesībā šiem jauniešiem un bērniem būtu jāstāsta par prezervatīvu lietošanu, jo jau šobrīd ir dienas centros vai grupu dzīvokļos jaunieši, kuri ir inficējušies, neizsargājoties dzimumakta laikā. Arī vardarbība kā vārds sarkaniem burtiem. Šie jaunieši tiešām vairāk uzticas – tas nozīmē, ka viņu iespēja būt par upuri jebkāda veida attiecībās ir daudz lielāka. Vēl temats, par ko runājam – bērnam jāzina, ko darīt, ja kāds viņam nodara pāri. Arī attiecībās. Ja tas notiek, kur meklēt palīdzību, jo palīdzība noteikti ir jāmeklē!
MĪTI
1. “Šie jaunieši ir hiperseksuāli vai aseksuāli.”
Es domāju, ka tas ir tamdēļ, ka cilvēkiem nav izpratnes par to, kas ir mūsu seksualitāte, kā tā veidojās.
2. “Viņš jau tāpat visu nesaprot.”
Piemēram, varu viņa priekšā izģērbties, pārģērbties, tas nekas, ka jaunietim ir 13 gadi. Tie ir tie kaitējumi, kurus mēs neapzināti varam nodarīt.
Kur vecākiem meklēt palīdzību vai atbildes uz jautājumiem, ja tādi radušies? Materiālos?
Materiālos maz. Tieši tāpēc es uzskatu, ka skolām būtu jāatrod iespēja motivēt vecākus, lai kaut vai vienreiz gadā nāk un kopā domā un runā, nu, jo mums “Papardes ziedā” ir pāris internetā atrodami materiāli, bet visbiežāk vecāki uzzina, ja viņi savstarpēji dalās ar informāciju. Tad viņi viens otru var papildināt, iedziļināties.
Daudzās valstīs formālā izglītība neietver sevī visaptverošu seksuālo izglītību kā daļu no mācību programmas. Un, ja tā ir iekļauta, tad bieži vien bērni un jaunieši ar invaliditāti nesaņem to adekvātā līmenī, un programma netiek pielāgota atbilstošam līmenim, izslēdzot cilvēku ar īpašām vajadzībām pārstāvību.[1]
Ja ir kāds gadījums, vecāki, protams, var zvanīt mums uz “Papardes ziedu”, bet vienkāršāk un pareizāk būtu, ja mums būtu materiāls ar vismaz pamatprincipiem, kā sagatavoties vecākiem, kad viņu bērniņi ar IAT sāk iet, piemēram, bērnudārzā vai skolā. Tāpat arī pedagogiem un aprūpētājiem, kas ar šiem bērniem strādā. Pēc materiāliem ir vajadzība, bet diemžēl praktiski neviena nav, valda vakuums.
Kopsavilkums ir tāds – par seksualitāti vecākiem pašiem ir jāsaprot, jāmācās, jārunā ar saviem bērniem, jāatrod vārdi, un tas ir jādara pēc iespējas agrāk, jo, ja ir “īpašais bērniņš”, tad tiešām regulāri, sistemātiski to pašu ziņu jāstāsta, jāstāsta un jāstāsta, un, ja ir kādi citi aprūpētāji, kuri to nesaprot, tad laipni jāizrāda un jāsaka, ka tas ir tas veids, kā mēs to darām, lai palīdzētu bērnam izaugt drošākam attiecībās.
[1] German Federal Centre for Health Education, A briefing paper for European policy makers “Ensuring the right of children and young people with disabilities to sexuality education”.