Biedrība “Papardes zieds”, iespējams, daudziem saistās ar nodarbībām skolās par pubertāti, taču šī biedrība domā un runā arī par citām un vienlīdz aktuālām tēmām, kas skar seksuālo un reproduktīvo veselību. Šis temats tik plaši pazīstams tipiskajās skolās, taču kur paliek bērni un jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā IAT)? Par viņiem tiek runāts mazāk. Un vai vispār ir tādi “viņi” un “mēs”? Projekta ietvaros uz sarunām tika aicināti trīs biedrības “Papardes zieds” speciālisti – Gatis Pavārs, Laura Ieva Feldmane un Kitija Kere –, kas vada nodarbības bērniem un jauniešiem ar IAT, lai dalītos savā pieredzē un sabiedrībai atklātu vairāk par to, kas ir IAT, kā mums palīdzēt veidot iekļaujošāku sabiedrību un kas komunikācijā atvērtākai sabiedrībai ir galvenais, biedrība “Papardes zieds”.
Piedāvājam sarunu cikla “Empātija” turpinājumu.
Kitija: Man personīgi bērnībā, ejot uz kādu sabiedrisku vietu un ieraugot cilvēku ar IAT, vecmāmiņa mācīja neskatīties uz viņu, novērsties, likt viņam mieru. Radīja tādu iespaidu, ka, ja es paskatīšos, es pati saslimšu. Labi, attiecīgi tā ir cita paaudze, kas mācīja, bet es uzskatu, ka cilvēkiem vienkārši ir bailes un neziņa, kas iemācīta laika gaitā, tādējādi vairāk izolējot cilvēkus ar traucējumiem. Man pašai šis uzskats mainījās tieši “Papardes ziedā”. Ejot uz nodarbībām, tu redzi, cik šie jaunieši pamatu pamatā ir labsirdīgi. Viņiem tu interesē, viņi ir atvērti pret tevi, un, pat ja viņi nav labākajā garastāvoklī, tu vari to ātri saprast – ka tas nav tieši pret tevi, tās ir viņa iekšējās problēmas. Esot nodarbībās, sanāk daudz saprast – hei, viņi dažādu iemeslu dēļ ir bijuši ierobežoti, bet pamatos viņi ir ļoti jauki, sirdssilti cilvēki. Jaunieši, pusaudži, viņi dumpojas vēl vairāk tikai tāpēc, jo viņi vēl vairāk ir izolēti. Arī ejot uz speciālajām skolām, gribi runāt par veselīgām attiecībām, bet ir bērni, kuri saka – bet man nav ģimenes. Un kur ir apkārtēja sabiedrība? Izolējas no viņa.
Kādi ir tavi kā speciālista izaicinājumi, grūtības vai tieši pretēji, kas nes augļus?
Laura: Grūti ir tas, ka tev, tikai esot uz vietas, top skaidrs, ar ko jāstrādā, jo, piemēram, kad mēs braucam uz tipiskās attīstības skolām, tur aptuveni zini, kādi tie jaunieši ir. Protams, tāpat ir jāprot pielāgoties, bet ar IAT jauniešiem ir tā, ka tu nezini. Ja arī skolas uzzina, ka mēs kaut piedāvājam nodarbības par veselību un seksualitāti, viņi ir gatavi mums dot visus bērnus, bet tomēr vajag iekļauties dotajās vadlīnijās, un tas ir grūti (biedrības “Papardes zieds” nosacījums ir, lai nodarbībās ir bērni ar līdzīgu uztveres līmeni un ne vairāk par desmit).
Piemēram, saliek grupā četrus jauniešus, kuriem vajadzētu stāstīt vienā tempā, bet diviem vajag to visu pasniegt ātrāk. Bet es nevaru būt lēna un ātra vienlaicīgi. .
Tad sāp sirds, ka tu nevari visiem palīdzēt, jo, mēģinot atrast viduspunktu, beigās abas puses neiegūst. Bet gandarījums arī ir – mums ir cikla nodarbības, mēs braucam bieži atkārtoti, un ir viena vieta, kur situācija bija tāda – jauniešiem jādarbojas ar ausu kociņiem, bet viens jaunietis saka: “Skolotāj, šos nevar, jūs pati teicāt, ka ausīs nevajag bāzt.” Un tajā brīdī sajūta ir wow, ka es esmu iemācījusi, viņš atceras!
Cik ilgi “Papardes zieds” vada lekcijas bērniem un jauniešiem ar IAT?
Gatis: Pirmsākumi varētu būt meklējami projektā “Keep me safe”, kad mēs braucām uz Beļģiju pieredzes apmaiņā mācīties un skatīties, kā viņi to dara. Realitātē jau ir tā, ka cilvēkiem ar IAT vienīgā problēma – viņiem ir grūtāk uztvert, saprast, kas un kā notiek šajā jomā.
Un reizēm mēs kā sabiedrība, mēs vairāmies, baidāmies no kaut kā, kas realitātē nepastāv.
Cilvēkiem ir lieli aizspriedumi, bet tos var mainīt. Piemēram, Ogrē sākumā cilvēki vāca parakstus, lai apturētu grupu mājas būvniecību, bet pēc informatīvas kampaņas iedzīvotāji savas domas mainīja. Speciālās skolas vajag un visus integrēt nevar, bet arī slēpt nevajag. Vēl pēdējā laikā esmu novērojis, braucot pie jauniešiem ar IAT, ka tās ir speciālās skolas. Speciālajās skolās nonāk arī citi jaunieši ar mācīšanās grūtībām. Tu aizbrauc jauniešiem stāstīt vieglajā valodā, bet tur ir cilvēks, kurš vienkārši ir hiperaktīvs un nav nevienā citā skolā iederējies. Un tā viņš ir nokļuvis pie jauniešiem, kuriem visu vajag izstāstīt lēni. Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Drīzāk tos jauniešus, kuriem ir citas mācīšanās grūtības, vajadzētu mēģināt integrēt izglītības sistēmā, nevis mēģināt integrēt cilvēku, kuram vienkārši ir gūti tik līdzi un vajag atvieglotu programmu.