Par jauniešu seksuāli reproduktīvās veselības zināšanām un izglītības nozīmi sarunājamies ar “Papardes zieda” padomes locekli un medicīnas studenti Ievu Pūci.
Kādā burbulī dzīvo tu?
Tāpat kā citās tēmās, arī jauniešu izpratnē par seksuāli reproduktīvo veselību (SVR) liela nozīme ir sociālajam burbulim. “Es saprotu, ka ārpus manējā ir daudz citu cilvēku, kuriem šī informācija nav pieejama. Man izpratne radusies, studējot un iesaistoties “Papardes zieda” aktivitātēs, kas ļāva justies brīvāk runāt,” stāsta Ieva. Joprojām pastāvošās bailes par to runāt viņa skaidro tā, ka sabiedrības lielākā daļa, tagadējo jauniešu vecāki, ir cilvēki, kas nāk no padomju un postpadomju laika, kurā seksualitāte publiskajā vidē neeksistēja, par to nerunāja. Šī mentalitāte pārnesta uz nākamajām paaudzēm, jo bērni vispirms mācās no vecākiem.
Vai pieaugušie ir gatavi runāt, atbildēt uz neērtiem jautājumiem? Iespējams, vecākiem pašiem jāatzīst, ka ir tādi, uz kuriem atbildes vispirms jāuzzina pašiem. Ja jaunietis saskaras ar noraidījumu runāt par personiskām, intīmām tēmām, viņš var apjukt, kur informāciju iegūt, vai arī pieņemt, ka nevajag to vispār meklēt. Vecākiem jābūt gataviem pārkāpt pāri savai nedrošībai, lai bērniem sniegtu to, kā pašiem pietrūcis.
Cik par to runā skolās
Dažreiz pat tad, ja vecāki mēģina par šo veselības aspektu runāt, saruna īsti nevedas. Ja vecāki jūtas neērti, jaunietis to jūt, un tas var traucēt. Ja mājās saruna neraisās, atliek skola, draugi, tiešsaistes resursi vai ārstniecības personas, ja vien jaunieši nebaidās jautāt paši, piemēram, meitenes pirmajā vizītē pie ginekologa. Daļa SRV tēmu ir iekļauta mācību saturā, izkliedēti dažādos priekšmetos, taču ir vairāki svarīgi jautājumi, kas netiek aplūkoti. Jauniešiem trūkst informācijas tieši par emocionālajiem aspektiem, par baudu.[1] Būtu jānodrošina pilnīga, visaptveroša SRV izglītība, jo visi tajā ietvertie jautājumi ir savstarpēji saistīti un labsajūtai, veselībai un drošībai vienlīdz svarīgi. Bieži saruna nav ērta arī skolotājiem. Tāpat jaunieši var atturēties jautāt, jo ar šiem skolotājiem pavadīs vēl daudz laika.
Ieva atzinīgi vērtē “Papardes zieda” rīkotās Veselības dienas, kurās tie, kas šajā tēmā ir izglītoti un spēj runāt brīvi, dodas tikties ar jauniešiem. Tiek izmantotas dažādas metodes, piemēram, informācijas ieguve kā spēle, un tas ļauj šo tematu uztvert vienkāršāk. Jauniešiem var būt vieglāk sarunāties ar nepazīstamu cilvēku, kas pēc tam vairs nebūs jāsatiek. Iespējams, līdzīga pieeja būtu vajadzīga tam, lai SRV izglītību ieviestu skolās.
“Gailītis un čuriņa”
SRV izglītības trūkums rada daudz risku. Šie jautājumi saistīti ne tikai ar dzimumdzīvi, bet arī mūsu ķermeni un tā neaizskaramības robežām. “Vai pusaudzis konkrētā vecumā atpazīst sava ķermeņa daļas un spēj tās nosaukt? Bērniem vēl joprojām tiek mācīts “gailītis un čuriņa”, bet vai šādi apzīmējumi ļauj apzināties savu ķermeni, tā robežas?” Vecākiem jāiedod bērniem izpratne, kā sauc tās ķermeņa daļas, par kurām jārūpējas pašam, un kā tas jādara. Tā ir personīgā higiēna, kā arī spēja noteikt, kad rodas veselības problēmas. Zināšanu robi, bailes un kauns jauniešus arī attur izmantot veselības pakalpojumus. Tas ir būtiski ne tikai veselības, bet arī drošības kontekstā, taču par to cilvēki bieži neaizdomājas. Ja jaunietim nav izpratnes par ķermeni un viņš nespēj nosaukt savus dzimumorgānus, tas viņu padara mazāk aizsargātu arī pret seksuālo vardarbību. Zināšanas ļauj jaunietim saprast tādas darbības, kas nav pieņemamas, un par tām runāt ar savām uzticības personām.
Kādā vecumā par to runāt
SRV aktualitāti bieži saista ar pusaudža vecumu, taču daļu zināšanu ir svarīgi sniegt jau krietni pirms tam. Dati apliecina: ir tāda informācija, kas skolā nodrošināta novēloti.[2] Katrā vecumā ir savi jautājumi, kurus būtu svarīgi ar bērnu pārrunāt. Tādas zināšanas jāsniedz jau pirms došanās uz skolu, pirms informācijas ieguvē viņš kļūst patstāvīgāks un saskaras ar informāciju, kas var būt neprecīza, jo ir atrasta tiešsaistē vai saskarsmē ar vienaudžiem. Pilnīga SRV izglītība balstās gan vecāku, gan skolas, gan visas sabiedrības iesaistē. Šī sarunu temata normalizēšana ir pirmais solis. SRV ir dabiska un ļoti nozīmīga tēma, par ko jārunā brīvi un atklāti.
Izsargāties un sevi aizstāvēt
Runājot par izsargāšanos, biežāk uzmanību pievērš neplānotai grūtniecībai, mazāk saslimšanām. Prezervatīvus joprojām izmanto maza sabiedrības daļa, bet tas ir vienīgais līdzeklis, kas pasargā no seksuāli transmisīvajām slimībām, ja tiek lietots pareizi. Neērtības izjūta un bailes no nosodījuma ir kā stigma – jauniešiem kauns prezervatīvus iegādāties.
Būtiska ir arī spēja sevi aizstāvēt. Vai tad, ja partneris nevēlas izmantot prezervatīvu, jaunietis spēj no intīmajām attiecībām atteikties, lai sevi pasargātu? Arī tas jāmāca. Nepārdomāta rīcība var atstāt sekas uz visu dzīvi: tā ir neplānota grūtniecība, seksuāli transmisīvas slimības. Zināšanas par to var sniegt pārliecību, lai pateiktu “nē”. Ja kontracepcija nav izmantota, ir svarīgi, ka ar partneri šo situāciju var pārrunāt. Tāpat būtu svarīgi, lai ir kāds pieaugušais, ar kuru par to var runāt. “Jaunietim nav cauri šādai situācijai jāiet vienam,” uzsver Ieva.
Citādi neviens nepiedzimtu
“Gribētos, lai sabiedrība ir atvērtāka,” saka Ieva Pūce. “Tie ir dabiski, normāli temati. Tie ir fizioloģiski procesi, kas ar mums visiem notiek pat tad, ja par to nerunājam. Tam nebūtu jābūt pasaules galam, ja es, sieviete, palūdzu partnerim aiziet uz veikalu un nopirkt man higiēnas preces menstruācijām.”
Vecākiem noderīgi resursi
UNESCO Starptautiskās tehniskās vadlīnijas par seksuālo izglītību, 2018 (angļu valodā)
PVO Seksuālās izglītības standarts – matrice, 2025
[1] YSAFE IPPF, 2025