Biedrība “Papardes zieds”, iespējams, daudziem saistās ar nodarbībām skolās par pubertāti, taču šī biedrība domā un runā arī par citām un vienlīdz aktuālām tēmām, kas skar seksuālo un reproduktīvo veselību. Šis temats tik plaši pazīstams tipiskajās skolās, taču kur paliek bērni un jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem (turpmāk tekstā IAT)? Kur viņu vecāki? SIF ĢDP NVO 2023 projekta “Atbalsts ģimenēm, kuras audzina jauniešus ar intelektuālās attīstības traucējumiem, seksuālās un reproduktīvās veselības jomā” ietvaros “Papardes zieds” iedziļinājās jautājumā, kā sniegt atbalstu vecākiem, un cik Latvijā ir pieejami uzziņas materiāli šajā jomā.
Piedāvājam sarunu cikla “Empātija” turpinājumu (2).
Cik bieži PZ sanāk komunicēt ar vecākiem, kuru bērniem ir IAT?
Šobrīd Sabiedrības integrācijas fonda projekta ietvaros mēs bijām paredzējuši desmit šādas sanāksmes, kur sarunu laikā mēs runātu tieši ar tiem vecākiem, kuru bērniem būtu bijušas mūsu nodarbības. Tam mērķis ir viens – lai šo bērnu attīstība un audzināšana jeb vērtības un principi, ko mēs iemācām, sakristu visiem aprūpētājiem, sākot ar vecākiem, un tālāk vecāki varētu izstāstīt citiem ģimenes locekļiem, un, savukārt, lai tieši šādi paši principi būtu skolā. Šāda pieeja ir īpaši svarīga bērniem ar IAT, jo viņiem ir būtiski neapmaldīties, ja ziņas būs dažādas. Piemēram, ja bērns pats būs iemācījies apģērbties, un skoliņā viņš ar šo uzdevumu pats tiek lieliski galā, tad, aizejot mājās, nāks rūpīga vecmāmiņa vai rūpīgais tētis, un pēkšņi šis bērniņš vairs neko nespēs. Šis piemērs ir vairāk par tādu pašpietiekamību – par to, ka cilvēks pats spēj par sevi parūpēties.
Bet, ja mēs domājam par seksualitāti, tad tas ir tikpat būtiski, ja vecākiem, skolai un visiem, kas ar bērnu ir kopā, ir vienota izpratne par to, kas ir publisks un privāts. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai šie bērni saprot par pieskārieniem – kurus, kāpēc un kādā veidā viņi var apmīļot. Un, ja nevar, tad kādēļ. Mācīt jau šīs robežas no mazotnes ir daudz būtiskāk nekā bērniem, kuriem nav attīstības traucējumu.
Invaliditāte ir daļa no ikdienas pieredzes vairāk nekā miljards cilvēkiem visā pasaulē. Eiropā dzīvo aptuveni 135 miljoni cilvēku ar īpašām vajadzībām. Seksualitāte ir nozīmīga cilvēka pieredzes daļa un ir ļoti saistīta ar veselību un labsajūtu. Tāpat kā visi pārējie, arī bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām pieaugot seksuāli nobriest. Tas ietver fizisko, kognitīvo, emocionālo, sociālo un morālo attīstību saistībā ar seksualitāti. Veselīga dzimumnobriešana nozīmē spēju brīvi attīstīties seksuāli un būt par to atbildīgam.[1]
Tieši tādēļ projektā bijām paredzējuši, ka mēs strādāsim gan ar bērniem, gan vecākiem. Šeit ir uzreiz jāpiebilst, ka saorganizēt vecākus uz vecāku sapulcēm ir gandrīz kā neiespējamā misija. To, no vienas puses, var saprast – vecāki ir ļoti aizņemti, ir mājas rūpes, un, ja ir šāds “īpašais” bērns ģimenē, tas paņem ļoti daudz laika, iesaistes un organizēšanās, un menedžmenta ģimenē. Nereti šādās ģimenēs šo bērniņu audzina viena pati mamma. Ne vienmēr ir arī tētis, kas var palīdzēt, līdz ar to saprast, kādēļ šie vecāki nav atsaucīgi nākt uz vecāku sapulcēm, ir vienkārši. No otras puses, protams, domājot par tik ļoti sarežģītu tēmu, ir nepieciešams jeb ir vajadzība meklēt veidus, kā mēs tomēr varam vecākus aizsniegt un iesaistīt.
Nereti es vecākiem piedāvāju tā padomāt, pasapņot, kur viņi redz savu bērniņu, kad viņam būs 18 gadi. Cik viņi viņu redz neatkarīgu? Kur viņš dzīvos? Vai viņš dzīvos grupu dzīvokļos, vai viņš būs tik patstāvīgs, ka viņš pats spēs savu dzīvi organizēt? Un, kad mēs tā ar vecākiem runājam, mans nākamais jautājums ir – kā viņi domā, vai un cik svarīgas 18 gadus vecam jaunietim ar IAT būs attiecības? Ja runājam par attiecībām, protams, tas viens veids ir draudzēšanās un simpātijas, bet tās, iespējams, ir arī seksuālas attiecības. Tad seko nākamais jautājums – cik ļoti mēs sagatavojam savu bērnu šādai dzīvei, lai viņš spētu veidot attiecības? Nereti vecākiem, kuru bērni iet parastajā skolā, acīs ir asaras un viņi paliek ļoti skumji, jo nepieņem jau šos bērnus. Viņus nepieņem un reizēm viņus apsmej, izsmej. Labākajā gadījumā ignorē. Bet, kas ir ignorēšana attiecībās? Tu esi vientuļš, nejūties labi, tu esi izstumts no bara, kas pusaudžiem ir ļoti svarīgi – būt vienam no savu vienaudžu grupas. Nereti mammas dalās tajā, ka viņas būtu gatavas iedot kādu materiālu skolotājiem, lai viņi pastāstītu klasē, ko nozīmē “īpašais bērns”. Ir stāsti, kur skolotāji vienkārši nav gatavi runāt ar klasi par šiem “īpašajiem bērniem”.
Bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas jūtas, vēlmes, fantāzijas un sapņi attiecībā uz seksualitāti un attiecībām kā bērniem un jauniešiem bez īpašām vajadzībām.[2]
Šajās sapulcēs mēs pamatā runājam par to, pat ja bērnam ir attīstības traucējumi, ka ķermenis aug, ķermenis pilnveidojās, un šī piederības sajūta vienam vai otram dzimumam šajā ķermeņa attīstības procesā ir jāpiedzīvo, un arī emociju pārmaiņas ir jāpiedzīvo. Un tad mēs daudz ar vecākiem runājam par sajūtām, kā mēs katrs jūtamies, ja kaut kas ar mums notiek, bet mēs īsti nesaprotam – kas. Līdzībās runājot, šim bērniņam viņa ķermenis mainās, bet viņš nesaprot, kas ar viņu notiek. Tāpēc ir vajadzība runāt ar bērniem par to, kas ir pubertāte, kad viņa būs, kādā viedā tev jārūpējas par savu ķermeni, par higiēnu. “Īpašajiem” bērniem šie stāsti būtu jāatkārto vairākas reizes.
Tad vēl reizēm vecāki ir nobažījušies, ka viņu bērni nesapratīs, ja viņiem stāstīs. Tas tā arī varētu būt, ka vecākiem jāizdomā, kā tu šo stāstu stāsti, piemēram, kādus vārdus tu lieto, un, ja bērnam ir grūtības ar vārda uztveri, tad ir jādomā par citām metodēm. Tie var būt zīmējumi, tās var būt filmiņas. Pubertāte ir viena no vissvarīgākajām tēmām vecākiem. Bet tikpat būtiska tēma ir pašapmierināšanās, masturbēšana. ir ne tikai mīti, bet arī vecākiem nav padoma, kā rīkoties, ko darīt, lai iemācītu savam bērniņam to, kas ir publisks/privāts. Kā to iemācīt? Tā ir vēl viena tēma, par ko mēs ļoti daudz ar vecākiem runājam. Protams, arī tēma “kailums”, kas iet kopā ar tēmu “privāts/publisks”. Kur un kurā vietā ko mēs drīkstam atļauties. Protams, arī higiēna ir aktuāla tēma. Nereti šiem bērniem ir vajadzīga kāda palīdzība, lai viņi nomazgātos, bet tas stāsts ir vairāk līdzīgs kā citās dzīves jomās – maksimāli jāpalīdz bērnam pašam iemācīties par sevi parūpēties.
[1] German Federal Centre for Health Education, A briefing paper for European policy makers “Ensuring the right of children and young people with disabilities to sexuality education”
[2] Turpat.